28. Marts 2008

• 28.3.08 20:20
• Mazās meitenes, a nu ka žigli, - kura pirmā pēc somiņas-autobusa un somiņas-lokomotīves Gerkena veikalā uz Elizabetes ielas! Pilnīga šīza tādā kā japāņu tīņu stilā.
• 6 rakstapiebildīšu

• 28.3.08 22:26
• Atradās veca, ierūsējusi skārda konfekšbundža, kurā divi pelēka smilšpapīra gabaliņi, kas uzreiz uzjundīja atmiņas par papu, un " sezonnij biļet Nr. 278051, Pribalķijskaja žeļeznaja doroga, ot st. Ogre do st. Zasulauks,, s 29 maja 1968 po 28 sen 1968, cena 9 rubļei, 00 k. "
  Ir vieta, kur bijusi pielīmēta fotogrāfija, nez kāpēc noplēsta. Ir vārds, uzvārds, tēva vārds. Mana papa vārds.
  Es to biļeti lēnām izlasīju, lēnām sapratu un lēnām atcerējos.
  Kad biju bērns, nekādu īpašumu laukos vai Jūrmalā mums nebija, radu arī ne.Tāpēc katru vasaru kaut kur īrējām "vasarnīcu", proti - vienu istabu vai verandu, vai neticamas veiksmes gadījumā - mazu mājiņu (šķūnīti) kaut kur Jūrmalā vai, kā 1968. gadā - Ogrē. Virtuve parasti bija kopīga ar citiem īrniekiem un saimniekiem, bet dažu reizi savu elektrisko plītiņu turējām izīrētajā istabā.
  Visas pārvākšanās man saplūdušas vienā. Vasaras sākums. Saule. Papus no fabrīkas sarunājis smago mašīnu ar kulbu. Gaidīšana jau no paša rīta. Mamma jau iepriekšējā dienā sākusi kravāties. Mantu daudz - gultas drēbes, aoģērbi, saliekamā gultiņa, dažreiz pat dīvāns, trauki, elektriskā plītiņa, naktslampiņas- viss, kas nepieciešams, lai 3 mēnešus dzīvotu bez bēdu. Trauki tiek ietīti avīzēs, katli un pannas arī.
  Parasti mašīna nokavē, un es jau labu laiku pirms tam karājos ārā pa logu un stīvu kaklu lūkojos uz Zeļļu ieliņas galu, kur tai jāparādas... bet, kad tā parādās, tad nāk grabēdama pa apaļo bruģi.
  Kad auto ir klāt, sākas mantu nešana. Divviru durvis uz ielu tiek nospundētas ar koka ķīli. Es sēžu lejā pie tām mantām, kuras jau nonestas, sargāju. Mamma ar papu skraida augšā un lejā ar jaunām pekelēm. Mantas salādē mašīnā, mamma sēž priekšā blakus šoferim, mēs ar papiņu kulbā. Ohoi. Kulba līgojas un kratās, ar pirkstiem stingri jāiekrampējas soliņā, bet ar visu to gadās nolidot un iegāzties kādā segu vīstoklī. Kulbai priekšā ir aizkars, es neredzu, kur braucam, tikai zaļš un dzeltens, koku lapu ņirboņa mijas ar saules zaķiem.
  Pirmais vakars jaunajā vietā bja īpašs. Mammai, protams, tāpat kā iepriekšējās dienas mājās, vieni satraukumi. Viss jāizkravā, jāiztin, visam jāatrod sava vieta. Jāsarīko pirmās vienkāršās vakariņas ar tēju un desmaizēm. Beigu beigās - jāsaklāj gultas. Mamma ar papu guļ kopā, es - uz " raskladuškas" , saliekamās gultiņas.
  Arī visas " pirmās naktis" man salijušas vienā. Tā sajūta, ko atceros tieši ar ķermeni - cik neierasts un, šķiet, debešķīgi ērts ir jaunais guļamais salīdzinot ar Rīgas dīvānu. Kā iegrimst augums vēsos palagos, cik maigi apskauj matracis, cik mīksts ir spilvens. Un cik atšķirīgas, pilnīgi citādas ir visas smaržas. Pat manis pašas segas smarža šķiet savādāka. Cik gaismas ir citādas - kad nogriež lampu un aiz logiem rēgojas pilnīgi svešas ainas, melnu koku zari un gaiši naksnīgas debesis. Aizmigt nevar ilgi, bet tas ir tīksms bezmiegs. Un miegs pēc tam viegls un dziļš.
  No rīta sākas jaunā dzīve, bezgalgara vasara. Jauni draugi un jauni piedzīvojumi.
  Mans papus katru rītu brauca uz Rīgu strādāt. Mamma strādāja vienu diennakti no četrām - par medmāsu. Tajās dienās, kad mamma arī strādāja, pie manis brauca Oma no Rīgas. No rīta atbrauca, vakarā aizbrauca, ar mums palikt negribēja, jo Rīgā viņai bija dēls - dzērājs, mammas brālis. To nevarēja vienu atstāt, lai nepinas ar sievietēm un nerīko mājās uzdzīves ar visādiem cirkus māksliniekiem.
  No Ogres es atceros savu draudzeni no " baltās mājas" . Dārzā viņiem ziedēja simtiem sarkanu salviju. Un vecāki viņu nez kāpēc bieži pēra ar lecamauklu. Es nekad nebiju pērta un raudzījos notiekošajā stīvās šausmās, bet mana draudzenīte parasti jau pusstundu pēc pēriena atkal bija mundra un priecīga. Ogrē vēl bija vecais medību suns Čalis. Takša un vilku suņa krustojums. Milzīgs taksis. Gudrs kā velns. Viņš mums pieķērās tā, ka pēc mūsu aizbraukšanas rudenī ilg laiku esot atteicies no ēdiena. Čalis vienmēr lavījās mums līdzi uz veikalu Ogrē (mēs dzīvojām ārpusē). Nākt viņam bija aizliegts, bet Čalis slēpās aiz kokiem un mums sekoja līdz pašai pilsētas robežai. Kad nācām atpakaļ, cilpoja pa priekšu ar tādu neatkarīgu un nejaušu izskatu - nez, kā es te gadījos?
• 11 rakstapiebildīšu