10. Janvāris 2008

• 10.1.08 17:19
• DOMINIKA - MANA MĪLA.
  (nākamās septiņgades plāns - pabeigt vienu projektu, izlaist puiku caur videni un nolikt kaut kādajauna ceļa sākumpunktā, godīgi " sadalīt mantu" un " čau" . jeb "peace men" , kā tur sveicina katrs uz ceļa satiktais).
  Ja vien pietiks laika - mēģināšu aprakstīt - nevis secīgi, bet sadaļās: cilvēki (vietējie iebraukušie), džunglis, jūra, okeāns, ēdiens, ceļi. u.t.t.
• 12 rakstapiebildīšu

• 10.1.08 17:24
• Bet vispār Ciba kopumā irpa stulba (nupat drusku iskatījos) un, vēl ko es nevaru saprast, - kāpēc cilvēki apmetušies dzivot tik tālu uz ziemeļiem .It kā dienvidos vetas trūktu. Varēja taču te braukt tikai ekskursjās - izbaudīt skarbu eksotiku. Kā, iemēram, odus. Dominikā (un ne tikai - tas pats Indonēzijā, Australijā, Zanzibārā) - tevi neviens neapdraud. Tu velcies pa džungli un tur nav pat ne indīgas vaboles, nerunājot par odiem. Tu guli visu nakti ar vaļējām durvīm un logiem, vai vispār - vaļēji, tas ir - bez sienas - un neviens taču nekož.
  Tikai pa laikam garām aizlaižas kāda ugunsmuša - tāda vabolīte, kas liesmo līdzīgi jāņtārpiņam, ar to atšķirību, ka lido pa gaisu un dīvaini uzliesmo te spožum spoži, te atkal nodziest, it kā viņai būtu mazs akumulatoriņš vēderā. Dikti spilgta.
  Sikspārņi ari mēdz iemaldīties istabā, bet vairāk tomēr šaudās pa balkonu.
  Vienmēr, katru dienu tu redzi varaviksnes. Vismaz divas, bat parasti jau vairāk. Mēdz but vienlaikus pa pāriem. Jo allaž kaut kur līst. Kā teica Budha (viena rastas iesauka) - ja te katru dienu nelītu, tā sala vienkārši uzsprāgtu.
  Jo vina nebeidz vārīties no iekšpuses, un vārīšanās rezultātā te neiedomājamākās vietās (pat jūras dibenā) izplūst karsti (versoši) avoti un tādā garā.
  Es nesaprotu, ko es te vispār daru, un irmo reizi man ir pa īstam žēl, ka esmu jau tik veca.
• 9 rakstapiebildīšu

• 10.1.08 17:44
• mana pareizrakstība nav uzlabojusies
• 0 rakstapiebildīšu