13. Novembris 2007

• 13.11.07 09:18
• Kas tas par vīrusu, kas pa dienu it kā drusku atkāpjas, atlaiž, brīžam pat var viņu aizmirst, bet katru rītu celies ar tekošu degunu, aizlipušām acīm, nežēlīgi sāpošu kaklu, šņauc puņķus ar asinīm (atvainojos), ar kaut kādu akmeni krūšu rajonā, parunāt vispār nevari, tikai čīkstēt. ar augstas temperatūras sajūtu (bet temperatūras, vismaz augstas, nav), un tā jau pāris nedēļu?
  pagājušo gadu man šitā gāja, cik atceros, visu ziemu, arī tieši no novembra sākuma līdz pat pavasarim. Decembra beigās dakteri jau sāka grūst iekšā antibiotikas, šķiet, izņēmu kādus 4 kursus (jo vēl jau bija tas briesmīgais bronhīts vai plaušukarsonis, to es vēl gaidu, tas nāk ap ceturto nedēļu), bet šogad esmu nolēmusi nepadoties un antibiotikām teikt " nē" (tikpat viņas nepalīdzēja). Dzeru dažādu homeopātiju, bet nepalīdz jau arī tā.
  Vecos laikos vīrusi bija prognozējami (ar notektu sākumu un beigām, ar zināmu slimības progresa secību), iesnas kā jau iesnas, vilkās 7 dienas. A kas tagad - šausmas kaut kādas.
• 7 rakstapiebildīšu