4. Novembris 2007

• 4.11.07 19:44
• Labvakar. Šausmīgi bail no tumsas.
• 3 rakstapiebildīšu

• 4.11.07 20:52
• Vīru runas? Kas tas par murgu Panorāmā? Kāda latviešu valoda, kādas mošejas? Un jau kādas desmit minūtes!
  (bet ziņu pieteikumā - kas tur bija par kūku, no kuras Demakova atteicās? neko nesapratu!)
• 6 rakstapiebildīšu

• 4.11.07 21:21
• Šorīt man bija paģiras, gan politiskās, gan nelielas īstās, jo faktiski, kā sākās ar pāris malkie visīša vēl uz Doma laukuma, jo pārsalu jau nu šausmīgi, tā turpinājās pēc anonymousa un Pogas grāmatas prezentācijas vispirms krogā, kur uzstājās izdevniecība un pēc tam pie Pogas mājās.
  Bet šodien devāmies uz Pedvāli, skatīties cik tālu tēlnieks ir ticis ar papa akmeni. Nu, nekur nav viņš ticis, un patiesībā es esmu gan ļoti nelaimīga, gan drusmīga, jo pēc mēneša būs papa nāves diena, gads, un ja tā akmeņa tu nebūs, tad mamma arī nomirs, vienkārši no kreņķiem.
  Nu labi. Bet, atpakaļ braucot, mums gadījās šitāds piedzīvojums:
  
  Kad tikko izbrauc no Pedvāles un sāk pa šoseju braukt no kalna lejā, tur ir tāda vieta, ko sen bijām pamanījuši bet nekad nebijām piestājuši. Tāds dārziņš, piekrauts ar visneiedomājamākiem krāmiem - veci motocikli, žigulis, zapiņš, kaut kādas spēles bērnu, šūpoles, soliņi visādi krāsoti, mākslīgo puķu pušķi dīvanās vāzēs,ļkaut kāda mājiņa, kokos viskautkas sakarināts. Un virs vārtiem tāds krāsains liels plakāts - Bērnu Pasaule. Viss tas dārzs tādā dziļumā, jākāpj lejā pa ļoti šaurām, zaļi krāsotām koka trepītēm. Vārti valā - domājām - ies iekšā. Ā, vēl tur bija arī tāda šiltīte - Zeķu krogs.
  Nokāpjam lejā, sākam brīnīties, uzreiz nāk mazs vīriņš, kā rūķis. Kaut kur no dārza dziļuma, kur rēgojas baltu silikātu ķieģeļu dzīvojamā māja.
  Un sāk mums visu izrādīt.
  Zeķu krgos, izrādās, ir tāda maziņa būdele, kas uzcelta 2000.gadā no 2000 klucīšiem un kurā iekšā karājas 2000 zeķu. Tad vēl viņam ir 3 istabas - kā viņš sauc - leļļu istabas. Divas īstajā mājā (viena istabiņa mums vēl palikusi dzīvošanai, viņš saka, augsstāvā), viena tādā kā saimniecības ēkā vai garāžā -pilnas ar visneiedomājamākām rotaļļietām un krāmiem, vacām un jaunām, ielām un mazām, un no visādām pasaules malām. TŪKSTOŠIEM. Un viņš pats, piemēram, ir uzšuvis 1000 čībiņas, dažādu izmēru, kurās ielikt mazās lellītes. Un vēl viņš ir sakrājis un piešuvis 4000 pogas kaut kādām zeķēm. Un sakrājis 7000 šlipses. No kurām gan palikusi vairs tikai neliela daļa, jo no pārājām viņš uzpinis paklājus un " iedevis izstādei" . Nu traks var palikt. Vēl viņš taisa pats savu vīnu. Viņu sauc Alfonss un uz vīna pudelēm ir etiķete " Alfonsa vīns" . Tad mums bija jāmēģina tas jāņogu vīns (labs, garšīgs bija) un jāirakstās grāmatā (mēs bijām 526. grupa kopš maija un tagad viņš " taisīšoties ciet uz ziemu" ). Es prasīju, ko sieva par visu šito saka - jo man radās nelabas aizdomas, ieraugot, ar kādu sejas izteiksmi viņa aizvēra aiz sevis virtuves durvis, kad viņš mūs ieveda mājā). Alfons tik atmeta ar roku un bezrūpīgi attrauca: ko viņa vairs var teikt!
  Vispār, liekas, viņš sajucis prātā 2000. gadā, līdz tam bijis normāls cilvēks.
  To prātā sajukšanu jau es nesaku, ļaunu domādama. Bet, nu, jā. Savu īpatnību nenoliegsi.
  Jādomā, tur ap Sabili varbūt gruntsūdeņos ir kaut kas tāds jocīgs - turtaču arī tā tante, kas pietaisījusi pilnu laukumu ar lellēm cilvēka augumā. Arī vairāki simti. Tā viņas tur stāv, ziemu-vasaru, un šī tik taisa klāt. Miličus, polocistus, karavīrus, sportistus, bērnus, uzgunsdzēsējus, jaunos pārus, vecīšus un cecenītes, jaunekļus, skolas bērnus, zīdaiņus... un visiem drēbes pērk humpalās, un tad tās drēbes laika apstākļu ietekmē zaudējos skatu, un jāmeklē atkal jaunas. Tādā garā.
  Jā, tiešam, traks var palikt.
  Tāda, lūk, diena.
  (bet man tomēr ir bēdīgi)
• 7 rakstapiebildīšu