2. Augusts 2007

• 2.8.07 21:53
• Vienmēr, kad kāds pasaka par mani kaut ko labu, liek noprast, ka es viņu saprotu, ka mēs domājam līdzīgi u.t.t., protams, ir īslaicīgs pacēlums, bet pamatā jau es domāju, ka tas cilvēks ir smagi kļūdījies un patiesībā mani nemaz nepazīst, novērtē par augstu vai par zemu. (Apmēram ko tādu teica vakar satikta draudzene - bet, tā kā viņas domas šai ziņā sakrīt ar manām, es atļaujos izmantot viņas teikto). Jo kā gan viņš/viņa var mani pazīt, ja es pati sevi nepazīstu. Un tas, saprotiet, nav tai banālajā nozīmē - par neiespējamo sevis iepazīšanu. Tas ir tas, ka nav cilvēka - skukas. Cilvēks skuka piemērojas vakar vienam, šodien otram, un abus viņa mīl, abus patiešām arī saprot, lai gan atšķirīgākus cilvēkus nav viegli atrast. Vai tāda vispārēja "saprašana" visos apziņas līmeņos maz ir kas apsveicams, es ļoti šaubos. Vai tā ir īpāss talants vai nožēlojams personības kodola trūkums. Kāpēc man patīk visi? Klerki un narkomāni, doktori un samoučkas? Par ko tas liecina - par "plašu dvēseli", milzīgu toleranci, aprobežotību, nicināmu piemērošanās spēju... visdrīzāk personības trūkumu. Es esmu sūklis.
  
  upd. Kāpēc man vienlīdz patīk svalka un dienasgrāmata, maita, ronis, wowow, up, auksts_intelekt, teja, biezpientaure, galu galā - laikmeta simbols racoon? es neuzskaitu visus, tikai tos, kas pirmie ienāca prātā - tā ka nekā personiska. es tikai gribēju teikt, ka pēc vakardienas sarunas, kad kāds teica, ka man esot neinteresanta frendliste, es nolēmu to "iztīrīt". Bet šodien paskatījos, velns parāvis, jūs visus es saprotu! (haha)
• 10 rakstapiebildīšu