1. Jūlijs 2007

• 1.7.07 19:43
• Nu ir atkal cibas izkritums gandrīz nedēļu. Neko neesmu lasījusi, neko nezinu.
  Nodzīvoju pa laukiem. Maz no tiem laukiem atceros, bet ne tāpēc, ka būtu dzērusi (dzēru jau arī, bet ne līdz nemaņai), bet tāpēc, ka laukos dienas patīkami līdzīgas. Brokastis, pusdienu gatavošana, pusdienas, vakariņas, kāda šausmu filma, miegs.
  Nē, nu protams, arī pastaigas, daba, viss kas tāds. Divreiz izgāju gailenēs (vai vienreiz?). Vidēji 1 gailene uz km. Nostaigāju kopā kādus 14. Ā, un tad svinējām "paulus". Nekādu tādu īstu svinību jau nebija, mēs paši vien, 4 pieaugušie un 1 (šoreiz) bērns. Sākām no rīta ar lasi un šampānieti, kas uzdzina miegu visai dienai. Pēc tam vārīju pupu zupu paulam. Vai arī tas bija jau nākamajā dienā? Tāda pupu zupas vārīšana ir negaidīti ilgstošs process. Neprasa daudz darba, bet pacietības gan. Vispirms jau mērcē tās pupas visu nakti. Tad vāri činguli ar sīpolu, melnajiem pipariem, lauru lapu (sāc jau no rīta, ap pusdienlaiku būs gatavs). Tad izzvejo činguli, nokās buljonu, pievieno pupas. Tad vāri pupas - ilgi, ilgi. Tad pievieno apceptus sīpolus un burkānus. Saproti, ka ne pēc kā negaršo un uzlabo ar visādām indiešu garšvielām (jēra pulveris - man mīļākā garšviela, nekad neko nesabojā). Pret nākamās dienas vakaru (ja skaita no pupu iemērkšanas brīža) - gatavs.
  Nē, tā nav nekāda unikālā recepte. Es vienkārši jums pastāstu, kā dzīvoju.
  
  Šodien, mājup braucot, iegriezām pie Mākslinieka apskatīt akmeni, kas izraudzīts papiņam, un skices. Biju pārsteigta un priecīga, man liekas, ka viss būs ļoti labi. Un man arī vietas pietiks (uz akmeņa). Pēc tam kļuva tā mierīgi.
  
  Ā, bet vienu rītu tak bija uznācis trakums (tātad mežā biju divreiz). Skrēju pa mežu, kliedzu, brēcu un raudāju. Ne jau dēļ kāda strīda, vai kā. Vienkārši par dzīvi, nāvi, piedošanu.
  
  Bet otrreiz mežā piedzīvoju Lielo Tumsu. Kad dienas vidū paliek tik tumšs kā desmitos vakarā, visi koki sastingst, liekas - nupat būs viesuļvētra vai kas, bet sāka tikai smidzināt.
  
  Un divas dzērves izcēlu, pavisam tuvu.
  
  Ā, un vēl es domāju par vienu lietu. Ja mēs pieņemam, ka pēc nāves kaut kas kaut kur esam, nevis vienkārši izbeidzamies. Tad kas mēs tur esam? Tā, teiksim, nobriedušā cilvēka kaut kāda kvintesence, tas, kāds viņš bijis pēc būtības savas dzīves laikā, vai tomēr tas, kas viņš ir bijis nāves brīdī? Tas vecais muļķis, par piemēru (es to ne par savu Papiņu, bet vispār).
  
  Nu, čau.
• 12 rakstapiebildīšu