24. Maijs 2007

• kā es nejauši kļuvu par prezidentu
• 24.5.07 10:19
• "jo visi lielie pavērsieni manā dzīvē ir nejaušība - kaut ko ilgi perināt man nav raksturīgi."
  V. Zatlers (c)Diena
• 4 rakstapiebildīšu

• 24.5.07 14:18
• Kaut kāds vājums šodien. Nespēks un enerģijas trūkums. Vēl viena pasmaga saruna jānovada. Uz aptieku jāaizskrien - sagrieztais pirksts struto. Biju iegājusi pa ceļam traumpunktā, bet tur tāda bāba, kas dienā dežūrē, tāda liela, vispirms izstūma mani ar savām milzu krūtīm ārā no kabineta, pavisam tiešā nozīmē, ar krūtīm un vēderu (lai gan dega zaļā gaisma "brīvs" un es nācu klauvējot, pieklājīgi), pēc tam, kad tiku aicināta - uzbļāva, lai ejot vispirms uz reģistratūru. Es jautāju, vai nevar tā, ka es pēc tam samaksāju. Nē!
  Nu bet tie vakara dakterīši vienmēr ir ar mieru, ka tu ej uz reģistratūru un kasi pēc tam, jo nekad jau neviens nevar zināt, vai būs tikai par vizīti jāmaksā vai arī vēl kādu procedūru. Un vispār viņi ir tik laipni. Bet tā sieva paskatījās tik zvērīgi uz mani (bet uz manu pirkstu nepaskatījās vispār nemaz), ka es vienkārši aizgāju prom. Būtu vēl kaut aci uzmetusi pirkstam, un laipni teikusi kaut ko apmēram tādu, ka, re, kāds jums nesmuks pirkstiņš, nekas, paskatīsimies, bet pirms tam, lūdzu, atesiet kartiņu no reģistratūras...
  Uz ielas nobirdināju asaru (smieklīgi, protams), tad aizpīpēju un nācu atpakaļ uz darbu.
• 3 rakstapiebildīšu