15. Aprīlis 2007

• 15.4.07 10:14
• Man liekas, šī ir labākā viesnīca Konstancē. Tā atrodas tieši ezera krastā, faktiski uz pussalas, kas savienota ar "zemi"tikai ar šauru iebraucamo ceļu.Sstarp celtni un ūdens līniju ir kādi 20 metri. Tā pagriezusi muguru vecpilsētai, un no mūsu balkona paveras skats uz milzīgo Bodenes ezeru, bet daždien labā pusē un iepretīm var redzēt sniegoto Alpu galotnes. Laiks ir brīnišķīgs. Kad pamostos piecos no rīta, ezers ir svina pelēks, gar malu ugnīga austošās gaismas ttumšsarkanā svēdra, pilētā vēl deg ugunis, bet pamalē karājas ornažš, apaļš mēness. Te ir pilns ūdensputu, - pīles, gulbji un desmitiem man epazīstamu sugu. Jā, un vārnas arī. Ezers skaitās ļoti tīrs. No ceturtā stāva balkona var redzēt peldošo pīļu plezniņas zem ūdes. Mazās melnās pīlītes ir ļoti rosīgas. Laikam te nav pieņemts viņas barot, kā mūsu kanālmalā -kur tās izlaidušās slinkas un resnas. Kad glubji "skrien pa ezeru" - vienreiz pat strīpā blakus veseli septiņi - troksnis ir tāds, it kā vesela zāle ritmiski aplaudētu. Naktī var dzirdēt kaut kādu naktsputnu kliedzienus ezera šļakstus, kas nemaz nelīdznās jūras šalkonai, bet ir nomierinošāka.
  Viesnīcas dārzā zied divi milzīgi, veci magnoliju koki - balts un rožains.
  Gaiss ir tīrs, smaržīgs.
  Kad no rīta atveru balkona durvis, spoža saule žilbina acis, lai arī viss ezers vēl vieglā dūmakā. Kā alva.
  Vietējie neprātīgi baidās no odiem, lai gan neviena nav. Visiem logiem un balkonu durvīm ir sieti, par laimi - tos var pacelt.
  Vienam gulbju pārim, šķiet, gadījusies kāda traģēdija. Pie pašas viesnīcas zem krastmalas mūra viņiem ir ligzda. mammīte kaut ko tur perē, papiņš viņu ik pa brīdim apciemo un nomaina. Bet tas, ko viņa perē, cik var saskatīt no mūsu balkona, ir akmens. Varbūt ola aizgājusi bojā un tā nu viņi perē to akmeni. Jau pāris mēnešu. Jo mazajiem gulbēniem taču jau sen jābūt gataviem, vai ne tā?
  Ko mēs darām? Iespēju robežās braukājam apkārt uz visādām skaistām vietām. Mūsu iespējas nosaka Omas pašsajūta. Bet ir labi tā arī mums - vienreiz bez lielas steigas un skriešanas ar mērķi redzēt pilnīgi visu iespējamo. Šodien gribam doties uz Alpu pusi, uzbraukt kādā kalnā.
  Vakariņas mēs ēdam uz terases virs ezera. Tas arī ir jauki. Tikai - par daudz, jo Omas ērtības labad mēs ņēmām puspansiju, tas nozīmē - katru vakaru 4 ēdieni. Nu jau gan esam kļuvuši prātīgāki, pirmā rijība pārgājusi, ņemam tikai 2 vai, augstākais, 3.
  Vakar apmeklējām Konstances teātri, kur bija otrā pirmizrāde mūziklam pēc "Džezā tikai meitenes". Neko tik neprofesionālu un baisu neesmu redzējusi nevienā Latvijas tautas teātrī, nerunājot par profesinoālajiem. Aizgājām pēc pirmā cēliena. Bet publika devās starpbrīdī pārsmējusies līka un laimīgām acīm.
  Tā kā bja vēl agrs, nolēmām iegriezties bārā. Nu, tāds īsts penšu bārs. Klusa klaviermūzika, ērti ādas klubkrēsli. večiņas baltās biksēs. Nekas, interesanti redzēt arī ko tādu. Iedzērām ar anonymous Long Islan Ice Tee un tīri labi iereibām. Oma dzēra Mai Tai un arī iereiba. Un bija laimīga, Un tas arī ir šī brauciena mērķis - lai viņa justos labi.
• 3 rakstapiebildīšu

• 15.4.07 22:56
• Šodien mēs pabijām Šveicē un Lihtenšteinā. Šveicē uzbraucām 1790m augstā spicē ar pacēlāju. Oma teica, ka tāds tramvajs vien esot, bet es redzēju, kā viņa skatījās lejā. To bērnišķīgo, aizkustinošo izbrīnu. Un kā drasēja pa augšu ar savu spieķīti. No vienas malas tur fantastisks skats uz ieleju ar kalnu ezeru. "Nu, tādi ezeriņi ir arī Latgalē, tikai nav tik augstu jākpāj, lai viņus redzētu".
  Jā, jā, bet Oma ir priecīga. Slēpj savu prieku ar šādām atrunām. Un es, savukārt, priecājos par viņu.
  Tas arī apmēram viss - ja neskaita Alpu pļavas, Alpu govis, Alpu aitas, Alpu bifeļus, Alpu kazas.
• 2 rakstapiebildīšu