9. Aprīlis 2007

• 9.4.07 20:00
• Un vēl kas man ienāca prātā. Kādreiz, kad vēl biju maza, nu, tāda kā pusaudze, ne jau pavisam maziņa, man likās, ka mana emocionalitāte un saasinātais jūtīgums, un pat visas manas bailes, un murgi, un kliegšana naktīs, ka tas viss ir kāda īpaša Dieva dāvana, ka Viņam ar mani kas padomā, ka es kaut kā atšķiros no citiem cilvēkiem, un ka šī atšķirība mani zināmā mērā paceļ pāri tiem, kuri ir "parasti", ka tas viss, lai arī bieži vien mokoši, ir - labi. Ka tā ir kāda zīme, kāds apsolījums nākotnei, izredzētība. Jā, man kauns to rakstīt. Un vajadzēja paiet vairākiem desmitiem gadu, lai saprastu, ka tās ir blēņas. Ka es esmu vienkārši slima. Nu, varbūt ne gluži ar "diagnozi" (lai gan, kas zina), bet tomēr slima, un visas manas, es tiešām atvainojos, "ciešanas" ir pilnīgs bulšits, ko radījis, piemēram, skābekļa trūkums smadzenēs dzemdību laikā vai kas tamlīdzīgs. Vai nelāgs gēnu salikums, kaut kādi nepareizi impulsi, visādā ziņā - nekas tāds, kas padara tevi labāku, drīzāk otrādi - citiem apgrūtinošu un pašai sev neciešamu, egoistisku un gandrīz vienmēr nelaimīgu, un es tik ļoti baidos, ka kaut kas no tā visa ir iedzimis manā puikā.
  Un es varu būt tikai bezgala pateicīga par vienīgo patieso, nepelnīto dāvanu, - ka ir cilvēki, kuri mani tādu pacieš un pat mīl.
• 7 rakstapiebildīšu