25. Marts 2007

• 25.3.07 04:36
• Šo es patiesībā iekomentēju pie polkovņika ieraksta, bet nolēmu, ka jāsaglabā arī pašai savā Cibā:
  
  Es nekad neesmu pērta. Dažreiz mamma "sita pa roku". Tas ir tā - paņem bērna plaukstiņu vienā rokā un ar otru uzšauj. Laikam neko īpaši pat nesāpēja, bet pazemojums bija šausmīgs.
  Taču ne par to ir stāsts. Stāsts ir par dzelteno lietusmētelīti. Nezin pa kādiem blatime man bija dabūts dzeltens lietusmētelītis, tāds kā vaskadrānas. Un mēs tovasar, kā parasti, īrējām kādu verandu Jūrmalā. Un, lūk, pēkšņi atklājās, ka lietusmētelītī ir izgriezti caurumiņi. Kādi desmit. Protams, visi uzskatīja, ka to esmu izdarījusi es. Nu kurš gan cits? Bet es to nebiju izdarījusi, vismaz neko tādu neatcerējos. Un liedzos, cik spēka. Taču mani kaunināja un kaunināja. Pat ne par to lietusmētelīti - tas vairs nebija tik svarigs. Kaunināja par melošanu. Un es beigās tā nokaunējos, ka atzinos - jā, esmu sagriezusi to metelīti. Un tad visi nomierinājās. Un teica - redzi, cik labi, ka Tu atzinies. Un melot nevajag. Un Dieviņš tāpat visu redz un zina.
  Es vēl tagad nesaprotu, kas to mētelīti sagrieza, it kā jau tiešām nebija tur neviena cita, kam kaut kas tāds varētu ienākt prātā. Nu taču ne mana Omīte. Vai vasarnīcas saimniece.
  Bet tad es iemācījos, ka labāk (vieglāk? ērtāk?) atzīties grēkā, kuru neesi pastrādājis, un saņemt piedošanu, nekā spītīgi to noliegt. Un tapt nosodītam.
  Stulbi kaut kā.
  Pe tam šo gadījumu es atceros diezgan bieži. Un reizēm man liekas - ja nu tiešām es? Tomēr? kaut kādā somnambuliskā stāvoklī? Nezinu.
• 2 rakstapiebildīšu

• 25.3.07 04:37
• Vēl es gribēju teikt, ka kopš 2006.gada 24. novembra man nav bijis divu tik piepildītu, priekpilnu, laimīgu dienu, kā pēdējās. Vakar Bacha Mateja Pasija un gara, laba saruna ar de_profundis pēc tam. Šorīt vieglas paģiras, spoži saulains rīts un pacilājoša miera un laimes sajūta, neraugoties uz to, ka mani pamodināja daudz par agru. Šovakar - tīģerlilijas ar tik dzīvu enerģiju, īstumu un spēku. Smiekliem un pat asarām. Un tad - M6 ar savu īriski-krievisko atmosfēru, ar daudzām asinainajām mērijām un dzīvām tīģerlilijām pie blakus galdiņa.
• 0 rakstapiebildīšu

• 25.3.07 04:47
• de_profundis, atcerējos, ka jāpārgriež pulkstenis. tātad tagad jau ir gandrīz pieci, bet es vēl neguļu. nezvani man rīt, labi? ja es pamodīšos laicīgi, zvanīšu Tev pati.
• 2 rakstapiebildīšu