4. Februāris 2007

• 4.2.07 21:57
• Es netieku un netieku pie "iistaas" veestules rakstiishanas, bet tomeer visu laiku nenoturos, lai kaut ko iisi neatbilddetu uz Tavaam. Un, skat, taa jau driiz viss buus arii pateikts. Tagad izprovoceeja teksts par saapiigajaam izjukushajaam draudziibaam. Man viena taada liela saape bija par X.Y. Un tagad mees esam salabushas - nezinu, vai Tev par to rakstiiju? Un tas tieshaam ir milziigs atvieglojums. Bet tie paarpratumi un aizvainojums jau kaut kur tur pagaatnee ir, tie nav atrisinaati, noveersti, izrunaati. Un tie reaali apdraud muusu attieciibas. Kaut kaads tumshais kakts istabaa, no kura var izliist visaadi moshkji, taadeelj visu laiku ir jaauzmanaas, jaaiet ar liikumu, jaapatur praataa, ka tas tur ir, ka nevar skriet pa kaklu pa galvu, kur pagadaas. Un ir bailes. Un tai pashaa laikaa shiis bailes padara atjaunoto draudziibu veel veertiigaaku - jo ljoti trauslu un sargaajamu. Jaa. Es pa sho laiku esmu sapratusi (un laikam Y. arii), ka vieniigais celjsh uz atkalsatikshanos ir pagaatnes ignoreeshana. Nevis analiize, izrunaashana, un taa taalaak. (Es zinu, cik ljoti pret to iebilstu jebkursh psihoterapeits, psihologs un tie, kuri uzticas ilustreeto zhurnaalu padomiem). Visas taas runaashanas noved tikai pie jauniem paarpratumiem. Nekaa taada. Ja esam sapratushas, ka kaut kaadaa iipatnaa veidaa miilam viena otru un esam viena otrai svariigas, tad ejam taalaak un baudaam prieku par to, ka viens cilveeks no tik nedaudzajiem, ar kuriem var saprasties vispaar, atkal ir kaut kaadaa sasniedzamaa tuvumaa.
• 0 rakstapiebildīšu