8. Janvāris 2007

• 8.1.07 23:24
• Laukos katru vakaru pēc tumsas iestāšanās, bet tumsa šajā gadalaikā iestājas agri, uz mūsu māju atnāca ruds, pūkains kaķīts ar zilām acīm. Viņš tupēja pie verandas durvīm, kuras ir līdz grīdai stiklotas, gluži vai piespiedis degunu pie mazās stikla rūts, un ar tādu milzīgi aizkustinošu, dzīvu interesi vēroja, kā mēs verandā dzeram vīnu, skatāmies televizoru, kā Antons pa grīdu spelējas ar saviem karavīriem un bruņiniekiem. Kaķītis izskatījās tāds piejaucēts, tāds mājas kaķīts, arī kažociņš likās tīrs un spodrs, arī izkāmējis neizskatījās. Tomēr, kad atvērām verandas durvis, viņš nebija piedabūnams nākt iekšā. Vēl vairāk, viņš turējās vismaz 2 metru attālumā un šķita ļoti iebiedēts un tramīgs. Cepto karpu (divus vakarus) un pēc tam svaigi sālītā, drusku iesmakušā laša gabaliņus viņš aprija kāri, bet tikai tad, kad verandas durvis bija aizvērtas un viņš jutās drošībā. Paēdis un pienu padzēris, viņš atkal pieplaka rūtij un stundām vēroja mūsu vakara dzīvošanos. Mēs jau izplānojām, kā piejaucēsim un izglābsim kaķīti, kā vedīsim uz Antonijas ielu, kur viņu gaidīs īsta kaķu Leiputrija - bet kaķītis nedevās rokā, lai gan ar katru vakaru kļuva drusku drošāks, - taču tomēr ne tik, lai tuvotos kādam no mums vai atļautos ienākt pa atvērtajām verandas durvīm. Tā arī pēdējo vakaru, kad jau kravājāmies braucienam uz Rīgu. Ārā pie durvīm bija izlikts grozs ar pāri palikušo pārtiku - no tā kaķītis veikli izzaga mazu caurauguša, žāvēta speķa gabaliņu. Mēs viņam pēdējoreiz ielējām pienu un atstājām laša ādu. Tā īsti atvadīties neiznāca, tovakar verandā vairs neviens nedzīvojās, televizors apsegts ar grīdceliņu un iegrūsts kaktā. Kad braucām prom, viņš no krūmiem ar skatienu pavadīja mūsu mašīnas ugunis. Droši vien atnāca vēl nākamā vakarā, varbūt arī aiznākamā, varbūt vēl tagad nāk ikvakaru - bet māja ir tumša un auksta, un piena bļodiņa uz verandas lieveņa tukša.
  Nevaru aizmirst to kaķīti, esmu izdomājusi viņa dzīves stāstu. Droši vien kādreiz viņš dzīvojis ģimenē - ar maziem bērniem un priecīgiem cilvēkiem, bet tad - varbūt pazudis, vasarniekiem prombraucot, varbūt pamests. Un pēc tam piedzīvojis kaut ko ļoti ļoti nelāgu.
  Un tā nu viņš vēroja mūsu dzīvi, atcerēdamies savējo. Un baidījās tuvoties.
• 17 rakstapiebildīšu