22. Oktobris 2006

• 22.10.06 23:20
• Es nekad nebūšu labs braucējs, bet labajās dienās es esmu vismaz ciešams. Es domāju, ka neradu problēmas apkārtējiem.
  Savukārt, sliktajās dienās, kad esmu pārgurusi, satraukta vai izmisusi, vai viss kopā, es esmu nelaime uz ceļa. Potenciāla pašnāvniece vai slepkava.
  Grūti aprakstīt, cik slikti es šovakar jutos, kad devos uz lidostu pretīm anonymousam. Galvā vate, visa apkārtējā realitāte, skaņa un attēls, pienāk ar krietnu kavējumu un elpa kā pēc ilgas raudāšanas.
  Jau izbraucot no vārturūmes es gandrīz uzbraucu velosipēdistam un gājējam.
  Uz ielas es baidījos no katras tuvumā atrodošās mašīnas, salecos pie katras negaidītas skaņas.
  Pie pagrieziena uz lidostu aizbraucu nepareizi - uz Jūrkalnes ielu.
  Kaut kā izkūlos atpakaļ uz Jūrmalas šosejas, pie kaut kāda DEPO, pati nezinu, kā.
  Rokas un kājas trīc, elpas trūkst.
  Pie iebraukšanas lidostas teritorijā nospiežu pogu, izlec biļetīte, es to kaut kā neveikli saņemu, vējš aizpūš.
  Aiz muguras mašīnu rinda, taurē, maitas.
  (tur vispār vakaros ir nenormāli daudz mašīnu un cilvēku, es gribu redzēt, kā viņi nodrošinās auto stāvvietu problēmu, ja ienāks tas ryanairs).
  Es izkāpju no māšīnas un meklēju biļetīti. Nav un nav.
  Beigās ieraugu zem auto.
  Nometos uz ceļiem dubļos, peļķē, un izvelku.
  Ne par ko nebraukšu atpakaļ, domāju. Lai anomymous pats brauc.
  Un, kad viņš ielidoja un izrādījās drusku iedzēris, nu, nekāds ne braucējs, vismaz no autoinspekcijas viedokļa, es sāku vienkārši raudāt.
  Pilnīgi negodīgi pret anonymousu, protams.
  
  Labi, mājās tomēr esam. Man atkal kāds stāvēja klāt un sargāja.
• 21 rakstapiebildīšu