3. Septembris 2006

• 3.9.06 09:37
• viss ir slikti, bet tas pāries.
• 3 rakstapiebildīšu

• 3.9.06 23:33
• Šopēcpusdien te ir kā īstā rudenī. Līst jau stundas piecas bez apstājas, grantsceļš pārvērties bedrainā dubļu upē. Aizbraucu uz ciema krogu pie Martina, sarunāju cigaretes. Lai gan viņa iestāde jau slēgta. Visi tūristi pazuduši, tas ir skaistākais laiks. Mašīnā, skatoties uz bāku visā tai pelēkumā un gandrīz necaurredzamajā lietū, bija ļoti laba sajūta. It kā man nekur nebūtu jāsteidzas. It kā es varētu te palikt un dzīvot cauri visām rudens vētrām un lapkritim. Kā kādreiz.
  
  Krogā satiku L., uzzināju visādus jaunumus. T. māsīca nomirusi, tā briesmīgā dzērāja ar vienu stikla aci un bez zobiem, kura pie viņa dzīvoja. Izrādās - kādreiz bijusi pirmā lībiešu biedrības priekšsēdētāja. Bēres līdz ar to bijušas lielas. Stalts, lai, piedalījies, lībiešu sievas dziedājušas, zārku nesušas prominentas personas. L. racis kapu. Rīgas mācītājs izvadījis. Bet T. bijis tā piedzēries, ka nav spējis nedz aiziet līdz kapiem, nedz iznākt pagalmā uz bēru mielastu. Lai gan arī T. - gaišs cilvēks. Vismaz bija.
  Atbraucu mājās, izmazgāju grīdas. Uztaisīju lašmaizes un apēdu, skatoties dumju latviešu filmu. tai filmā bija daudz glupību, bet visvairāk mani kaitināja tas, ka mājai pašā jūras krastā, uz kāpas, ir milzīgs ābeļdārzs.
  
  Bet nekā, rīt jābrauc uz Rīgu. Sagaidīšu miskastes vedējus, un prom.
  Vakar mēs izrakām jaunu bedri atejai un pārvedām mājiņu. Veco bedri, protams, aizbērām. Te vēl tik daudz ir, ko darīt.
  Ja nebijis vakarnakt tā skandāla, justos pavisam labi.
  Nē, negribu nekur braukt. Varētu taču pateikt visiem, ka slima. Pazust.
  Bet puikam sākas skola, nevar jau visu uzkraut citiem.
  Un tas darbs.
• 15 rakstapiebildīšu

• 3.9.06 23:48
• Esmu te viena pati un man nemaz nav bail.
• 9 rakstapiebildīšu