20. Augusts 2006

• 20.8.06 21:55
• Šovakar Opis runājās ar mani tik sakarīgi - par vecuma nevarību, par smago dzīvi, kas tagad atgriežas sapņos. Tas bija gandrīz tas pats Opis, īstais Opis, labais, mīļais, gudrais, vīrišķīgais.
  Pēdējā laikā tas gadās arvien retāk. Pavisam reti.
  Sabučoju viņu un samīļoju uz atvadām. Sirds sāpēja šausmīgi. Uz mirkli ienāca prātā doma, ka viņam pašam varbūt pat vieglāk tai citā realitātē, kurā viņš pēdējā laikā dzīvo arvien biežāk, gandrīz nepārtraukti. Varbūt.
• 3 rakstapiebildīšu

• 20.8.06 23:39
• nez, laukos man ir spēks un enerģija. bet pilsētā es uzreiz esmu tik nogurusi un viss liekas tik grūti.
  kaut kas tur ir - jo pat stulbā kuce pa MT plosās kā kucēns, nesas pa mežu kā tanks, bet, tikusi rīgā, uzreiz tik nāvīgi švaka, ka bail.
  i kāja šai sāpot, i pakaļu no zemes nevarot pacelt. pa mazu trepīti uzkāpt nevar bez klibošanas un pārmetošas bolīšanās uz mani pār plecu. briesmas, briesmas.
• 3 rakstapiebildīšu