11. Augusts 2006

• 11.8.06 00:11
• Ap pus12 iebraucām MT, pa ceļam neeeeenormāli milzīga, sarkana saule, pēc tam neeeenormāli apaļš, tumši dzeltens mēness. Migla - migliņa virs pļavām. Un mākoņi patiešām neparasti, vērpetē sagriezušies. Ka tik nav uz kariem tādi mākoņi.
  (eh, te ir labi)
• 4 rakstapiebildīšu

• 11.8.06 00:15
• Un tad vēl bija tāds baigi dziļš, piesātināts krāsu salikums pirms jaunmoku pils - uzarts pakalns tumši brūns ar tādu silti sarkanu nokrāsu, violeti pelēka debess, ļoti tīra un dzidra, bet uz tā pakalna sūnzaļu krūmu puduris.
• 1 rakstapiebildīšu

• 11.8.06 09:14
• Gandrīz nemaz neesmu gulējusi. Vēlu iemigu, pamodos no slikta sapņa īsi pirms trijiem. Kopš noskatījos to "Rozes eksorcismu", es bieži mostos ap trijiem, droši vien arī agrāk modos, bet nepievērsu tam uzmanību. Bija bailīgi, tāpat vien bailīgi, negribējās vēlreiz aizmigt, kaut acis lipa ciet - jutu, ka turpināšu murgot. Cīnīdamās ar miegu, atcerējos, ko viena cibiņa teica par šķīvīšu griešanu. Es te viņai nesen stāstīju, kā mēs MT, tiesa gan - citās mājās, neveiksmīgi griezām šķīvīti. Saucām to pašu veco nabaga Veidenbaumu, kurš mani reiz apciemoja senos laikos, jaunībā, un Hārdiju Lediņu. Neviens no viņiem neatsaucās. Galu galā visa tā saukšana tāda māžošanās vien bija. Bet minētā cibiņa teica, ka garus nevajagot saukt, ka tie pēc tam piesienas. Cilvēku var sākt vajāt neveiksmes, likstas. Rādīties māņi un murgi. Un tie vispār nemaz neesot izsaukto personu gari, kuri atnākot, tie esot tumsas iemītnieki, kuri izliekas par veidenbaumu vai lediņu, vai jebko citu. Sadomājos par to visu un man sāka likties, ka toč gari piesējušies. Atcerējos dažādus sīkumus, kas notikuši pēc šķīvīša dancināšanas. Kā vienunakt miegā kliedzu, pēc ilgiem gadiem atkal tā riktīgi, kā Pogai neveicas ar jauno projektu. Cik puika bieži miegā runā un ar kaut ko cīnās.
  Zinu, zinu, tumsonība tas viss, un galu galā, pat ja nē - pie mums taču neviens neatnāca. Nu, no tiem izsauktajiem tovakar. Bet naktīs domāšanai ir cita loģika vai, pareizāk sakot, tādas nav vispār. Tāpēc gulēt vairs nevarēju, kāpu lejā uz ķēķi, lasīju. Aizgāju gulēt tikai ap puspieciem un murgoju atkal.
  Tad nu es tāda sanīkusi.
  Bet rīts ārā skaists, pilnīgi skaidra debess un ļoti silts. Nokāpšana no guļambēniņiem virtuvē bija kā tāds svētbrīdis - saule logos un uz grīdas, un klusums. Tagad visi logi un visas durvis vaļā, pirmā ciga, uz lieveņa kafiju dzerot, jau nopīpēta.
• 13 rakstapiebildīšu