15. Jūlijs 2006

• 15.7.06 00:11
• Man jāatceras, ko tādu sev būtisku es izdomāju un gribēju šeit ierakstīt. Es zinu, par ko - par to, ka es neko dzīvē neesmu iemācījusies. Es, protams, nerunāju par amatiem vai prasmēm.
  Un, ka varbūt tieši tādu dzīvi var saukt par izniekotu (atceraties sarunu pie wowow!)
  Bet visu to argumentāciju es aizmirsu.
  
  Jā, un vēl es gribēju ierakstīt par K. Es nezinu, cik viņam gadu - būs ap 65 laikam. Vācietis. Vecs kapteinis. Izcils burātājs. Neparasti sirsnīgs un godīgs vecis. Viņam ir vēzis, nu jau gadus trīs-četrus. Pagājušo reizi, kad atburāja uz Rīgu, viņš bija pavisam švaks. Tolaik viņš lietoja ķīmiju. Brīžiem knapi turējās kājās - bet tomēr atburāja, visu to gabalu no Vācijas, arī vētrā trāpija. Viņi uz jahtiņas tikai divatā ar sievu, tādu smalku (es domāju, uzbūves ziņā) kundzīti, pensionētu mākslas kuratori. Tagad viņa vēzis ir sāci ļoti strauji izplēsties. Mēneša laikā - četras reizes. Viņš jūtas labi, pagaidām, jo nelieto ķīmiju. Viņš nolēmis neārstēties, jo pazīst visa šī procesa mokošās un ilgstošās šausmas - viņa pirmā sieva, lielā mīlestība, latviete - arī mira no vēža.
  Tiesa, viņš smejas - kamēr es jūtos labi, labi jūtas arī mans ienaidnieks. Jo es viņu netraucēju.
  Tā ir viņa apzināta izvēle: neārstēties un baudīt dzīvi, cik no tās atlicis. Viņš pagājušo ziemu sācis mācīties poļu valodu, jo zināja, ka Polijā, pa ceļam uz Latviju, satiks iepriekšējā gadā iepazītus cilvēkus. Gribējis pārsteigt. Pašlaik viņi ar jahtu ir ceļā jau vairāk kā mēnesi.
  Viņi ar sievu sākuši dejot tango un katrā piestātnē/pilsētā atrod tango klubus. Arī Rīgā viņi ies dejot.
  Es zinu, tas viss varbūt izklausās tā banāli. Bet ar apbrīnojamu cieņu viņš sagaida nāvi.
• 6 rakstapiebildīšu

• 15.7.06 23:51
• es atradu vietu, kurp gribētu aizbraukt, ja vien ne------.
• te nav, ko piebilst