19. Maijs 2006

• 19.5.06 10:22
• Viss tāds pelēks un slapjš. Naktī grabināja pa jumtu. Četros no rīta pamodās vardes. Mums dīķī ir miljons varžu. Neiedomajams troksnis. Pārkliedz putnus, pārkliedz jebkuru citu skaņu. Sajūta, ka pie mājas atrastos autodroms.
  Zied manas kroplās plūmītes un ābelītes, kuras jau sen neražo. Visas apsūnojušas. Te tāda zeme, bez darba nekas nerodas, nekas nenotiek pats no sevis. Arī ozols šķiet vēl vairāk apsūnojis kā pērn. Manas pāris puķu dobes jau aizaugušas nezālēm.
  Pļavā pie pirts jau būtu jāsāk pļaut zāle. Nezinu, kas to izdarīs. Miezis pārvācies uz Ugāli. Neviens cits nevīžo. Te vietējie dzīvo pēc principa: nestrādāšu ne par kādu naudu! Kāpēc nepļauju pati? Riebjas. Un arī spēki par īsiem. Viss tur kunkuļains, cerains, bedrains.
  Vakar sev apsolīju, ka neļaušos īgnumam par nepadarītiem, darāmiem darbiem. Bet grūti. Man tā patīk kārtība! Bet nav, kas to kārtību ieviestu:)
  Iešu palūkot malciņu.
• 16 rakstapiebildīšu

• 19.5.06 18:30
• Vakadzētu nodobināt kopienu "Pasūdzies par veselību nekautrējoties!" Citādi neērti taču šeit rakstīt, ka man, piemēram, vēders uzpūties un sāp. Vai par mūžīgo muguru.
• 13 rakstapiebildīšu