25. Janvāris 2006

• 25.1.06 11:49
• pamostos naktī no tāda kā trula trieciena, bufff, atbalsojas visā ķermenī, neko nevar saprast, tikai zinu, ka jātiek sēdus, noteikti jātiek, un pēc tam kājās. citādi - hana. bet strauji celties arī nevar, tikai tā palēnām. pasaule slīd prom. tas tāds izteiciens - bet tagad es zinu, ka tieši tā notiek. pasaule slīd prom. atgriežas, kad sakoncentrēju visu savu gribasspēku vai dzīvotgribu, un tad atkal aizslīd. nekas nav reāls. pazīstamas ir tikai kontūras. loga kontūra tumsā, galda kontūra. pie tām es turos. velns, sasodīti līdzinās mijkrēslim no naktssardzes. sirdi vispār nejūt. tajā vietā liels tukšums. tā, beidzot sēžu. atkal mēģinu nofiksēt attēlu. izdodas. tad var lēnām celties kājās. labi, ka ir, kas stāv blakus. nāk blakus līdz virtuvei. sameklē zāles.
  pēc tam atpakaļ gultā, augstos spilvenos, pussēdus, neprātīgas bailes aizmigt un saņemt otru triecienu. un nespēt noturēt promslīdošo.
  pamodusies sirds un dauzās neprātīgi.
  labā roka notirpusi nejūtīga.
  bet lēnām atiet.
  
  upd. vārdu sakot, medicīnas studenti drīkst noteikt diagnozi. es labprāt zinātu. apraksts, manuprāt, izdevies precīzs:)
• 18 rakstapiebildīšu

• 25.1.06 15:39
• Ik pa brīdim Cibā notiek kaut kāda briesmīga ņemšanās, no kuras es pilnīgi neko nesaprotu.
• 9 rakstapiebildīšu

• 25.1.06 22:58
• interesanti, cik es rīt svēršu.
• 0 rakstapiebildīšu