8. Janvāris 2006

• 8.1.06 13:57
• Es nevaru teikt, ka man ir slikta atmiņa, pareizāk būtu teikt, ka atmiņas vispār nav. Es tagad nerunāju par to, ka neatceros daudzus svarīgus savas dzīves notikumus - es tiešām netaceros daudzus svarīgus savas dzīves notikumus, bet tā ir cita tēma. Šobrīd mani daudz vairāk uztrauc, ka es neatceros, ko esmu lasījusi, ko mācījusies. Nekad neesmu atcerējusies. Es esmu kā balta lapa. Jā, man piemīt "ātrā atmiņa". Piemēram, vidusskolā es biju totāli ielaidusi fiziku. Nu totāli. Un vidusskolas eksāmenam es iemācījos visu fiziku trīs - četrās dienās, pēc kādas lieliskas, konspektīvas fizikas grāmatas tehnikumiem. Un nokārtoju eksāmenu ļoti labi. Un jau pēc pāris dienām biju visu aizmirsusi. Bet štrunts par fiziku. Es neatceros rakstnieku, mākslinieku, režisoru, aktieru, fotogrāfu, politiķu, mūziķu un pat paziņu vārdus. Es neiegaumēju cilvēkus - katru reizi, satiekot kādu attālu paziņu sabiedŗibā, man pēc tam jāpajautā kādam citam, tuvākam paziņam: kas tas tāds bija, ar ko es runāju? Un, kad uzzinu šī kāda vārdu vai uzvārdu, man jājautā - bet ko viņš dara? Es neatceros krogus un grāmatnīcas rietumeiropas pilsētās, ne to nosaukumus, ne atrašanās vietas. Es vizuāli konkrēti neatceros ielu krustojumus un okeānu piekrastes. Es neatceros mākslas darbu nosaukumus. Es neatceros grāmatu un filmu nosaukumus un sižetus.Es neatceros nekādas biogrāfiju detaļas, es nekad nezinu, ko kāds kādam ir rakstījis vai teicis, faktiski es nevaru piknvērtīgi piedalīties intelektuālās sarunās. Es neatceros pat to, ko vēlos atcerēties un kas lasīšanas brīdī man liekas ārkārtīgi svarīgs vai interesants.
  Es ārkārtīgi daudz lasu, bet, ja man vaicā, - ko tu pēdējā laikā esi izlasījusi, - es neko sakarīgu nevaru atbildēt. Labi, ja atceros, ko lasu šobrīd. Varbūt man vajadzētu par katru izlasītu grāmatu ierakstīt Cibā. Vienkārši sev. Lai nepazūd pavisam.
  Nupat kāds (neatceros, kurš) intervijā uz jautājumu par pirmajām bērnības atmiņām atbildēja, ka viņš neatceroties notikumus, viņam piemītot "mītiskā" atmiņa, sajūtu un noskaņu atmiņa. Tā arī es varētu mēģināt sevi mierināt, ja vien mani nemāktu aizdomas, ka tas cilvēks tomēr atceras daudz vairāk, kā mums to atklāj, un ja man liktos, ka tāda mītiskā atmiņa ir pietiekama, lai spētu par kaut ko domāt.
  Reizēm jūtos kā tāds Kaspars Hauzers.
  (Brīnums, ka atcerējos viņa vārdu.)
• 17 rakstapiebildīšu

• 8.1.06 21:46
• zobu izrāva piektdien, bet vēl sāp. es esmu pacietīga. ja par pacietīgu sauc cilvēku, kas čīkst, bet neko nedara, lai uzlabotu savu stāvokli. galu galā mani tomēr pierunāja zvanīt dakterei, kura pa telefonu noteica diagnozi - kaula plēves iekaisums. nu gan es pačīkstēšu ar jaunu sparu, ui, kā pačīkstēšu! kā cilvēks, kurš zina savu diagnozi un tiesības.
• 8 rakstapiebildīšu