Pirms neieskatījos Cibā, ko jūs visi te esat sarakstījuši, pat neiedomājos, ka ir 1.aprīlis, nē - zināju, ka ir 1.aprīlis, jo šovakar tas DCD koncerts, bet nepiešķīru tam nekādu speciālu joku nozīmi, neviens nav mēģinājis mani izjokot, arī es - nevienu, ja vien par joku nav uzskatāms viss tas joks, kas šodien pēkšņi savijās ap Parīzi,- kā es Pogu gluži neviļus ar vienu neuzmanīgu vārdu vai žestu turp nosūtīju uz 2 mēnešiem, un kā man īsziņa pienāca no Parīzes, un kā es zvanīju vienai parīzietei, un kā es e-mailu saņēmu, ar lūgumu ļaut manus stāstus tulkot Parīzē, un, saprotiet, pilnīgi neticami, bet fakts - visi šie Parīzes notikumi savā starpā nekādi nav saistīti, tur jau gribot negribot jāsāk domāt par jokiem, par likteņa (vai liktens? kā ir pareizi?) jokiem.