3. Janvāris 2005

• 3.1.05 09:31
• Tagad derētu brīvdienas. Man vienai pašai. Kad visiem citiem arī ir brīvdienas, tas galīgi nav tas. Tās pat vispār nav nekādas brīvdienas, jo visi tāpat vaļojas apkārt, un tādās kopējās brīvdienās ir arī visādi kopēji brīvdienu pienākumi un pasākumi. Bet brīvdienas vienai pašai, man, tagad, kad visi skābiem ģīmjiem un "ar visu līdz kaklam" velkas uz darbu, - tās tik būtu vienas riktīgas brīvdienas!
  Ņemt, piemēram, un uz Liepāju aizbraukt. Apmesties, kur parasti. Un izlikties, ka manis nav. Vai atkal uz Miķeļtorni. Bet tur jākurina. Varētu arī tepat Rīgā palikt, zem segas ar visu galvu paslēpties, bet man tā nelaime, ka nevaru ilgi nogulēt - mugura sāk sāpēt. Tad jāceļas augšā. Un tad: Ā, re ku' tu esi. Izdari to un un šito. (To nesaka balss no malas, to mana iekšējā balss saka, līdzko mani ieraudzījusi no gultas izlienam).
• 5 rakstapiebildīšu

• 3.janvāra pusdienlaiks
• 3.1.05 14:27
• Diena no rīta vēl bija tādā šķidrā agregātstāvoklī, tā brīvi plūda un šļunkājās, un tecēja pareizā gultnē, bez piepūles ļaujot notikt visam, kam jānotiek, bet uz pusdienas laiku sāk sabiezēt, recēt, kājas stieg iekšā kā purvā, iešļūk līdz puslielam, grūti izvilkt, kurpes piesmēlušās, karstums arī tāds, ka ne skaņu izdvest, mute sausa, acis līp ciet griezīgajā saules gaismā, diensvidus pamirums it visā, pat mušas nesīc, tik spāres bez skaņas gaisā zibina zilzaļos spārnus, sveķi sprakšķ kokos, uz miegu vien velk.
• 4 rakstapiebildīšu

• 3.1.05 17:36
• Biju jau sataisījusies no purva brist mājās, odi sakoduši, nav veselas vietas, groziņš tukšs, pleci apdeguši, sapņoju žalūzijas aizvērt, vēsos palagos atlaisties, kas tev deva - pēdējā brīdī viens uzrodas un liek malku skaldīt, tā arī skaldu līdz šim brīdim, slapju muguru, tulznām rokās.
• 0 rakstapiebildīšu

• 3.1.05 21:43
• Es no Jaunā Gada esmu dabūjusi ar spilvenu pa galvu, tāpēc.
• 1 rakstapiebildīšu