16. Oktobris 2004

• 16.10.04 04:45
• Bija tā, visi tie daudzie simti cilvēku jau stāvēja milzīgā rindā uz lidmašīnu, ārā, tādā kā smilšainā laukā, bet es vēl izdomāju turpat lidostā pārģērbties kaut kur stūrī,- nebraukšot vis svārkos, bet džinsās; vilkšot, redz, baltos zābakus, nevis melnās kurpītes. Aija skrēja pakaļ tām drēbēm, koferi, saprotams, nodot nevar, jo tās drēbes koferī... Bet es spītīgi, es saku - laika pietiek, citi vēl pat valstis dibināt papsēj! Un tiešām, turpat blakus pie viena galdiņa kaut kādi nēģeri nodibina valsti, smejās, zibina baltis zobus, dzer šampanieti, un es nolemju, ja vien paspēšu, pēc pārģērbšanās viņus apsveikt un sabučot. Tieši tā arī nolemju, tieši sabučot, jo tas man liekas piemērotāk šim gadījumam`
  Nu, es nevaru īstās lietas koferī atrast, pinos un ņemos, līdz beidzot esmu gatava, skatos, nēģeri jau aizgājuši ar visu savu valsti, skatos, pēdējie jau tur tālumā lidmašīnā kāpj, atceros - vēl puika jāsameklē pa lidostu, saprotu - laikam tiešām nokavēšu to sūda lidmašīnu.
  Un tad pēkšņi - tur, kur lidmašīna - sprādziens, uguns, okera putekļi, klusums. Praktiski neviena vairs nav. Pagalam arī nēģeri ar visu savu valsti. Es kaut kā skaidri saprotu, ka valsts viņiem bija līdzi.
  Un es saprotu, kāpēc man tā menedele un pārģērbšanos uznāca.
  Jā, un vēl labi - zinu, ka puika arī dzīvs, kaut kur tepat.
  Eju pa tādu kā dārzu, tumsa un putekļi, raudu.
  
  x x x
  Un tagad es, kaut arī laika nav daudz, mierīgi sēžu un Cibā rakstu. Bet lidmašīnu droši vien nenokavēšu.
• 3 rakstapiebildīšu

• 16.10.04 04:59
• Nē, nu kas tas par sapni. Lūk, Pogai, tai bija sapnis. Bet man nav autortiesību.
  Tikai viens citāts:
  
  Dievs zina visu, ko tu domā, bet nezina nekā, ko tu dari.
• 0 rakstapiebildīšu