* * * - 10. Oktobris 2004

10. Oktobris 2004

10.10.04 13:07
Nograuzu pēdējo sakaltušās maizes doniņu, katru drupačiņu uzlasīju, un tagad iešu atkal pie Bro.
Taču bez lielas iedvesmas, jo mani dara nīgru jebkurš mēģinājums skaidrot visuma izcelsmi ar kaut kādiem gariem, gaismas stariem u.tml. Pofig, ka tā ir daiļliteratūra, vienkarši kaitina. Taču raksta jau nu viņš labi, un es ceru, ka, ticis galā ar "teorētisko bāzi", nākamās lappusēs atkal kļūs man baudāms.
6 raksta piebildīšu

10.10.04 16:48
Nu un vēl tie kursīvi un KAPITĀĻI. Priekš kam tik daudz? It kā lasītājs būtu tik neizmērojami stulbs, ka pats nespētu atrast tos atslēgas vārdus.
9 raksta piebildīšu

10.10.04 18:39
...lasot iekritu miegā, un sapnī tēvu un māti redzēju. Mamma runāja ar mani un runāja, it kā neredzētu, ka esmu aizmigusi, es pūlos pamosties, bet nevaru, viņa vien runā, stāsta kaut ko, bet es nevienu vārdu nesaprotu, tad apsēžas man blakus, es saņemu viņas roku, tādu siltu un savītušu, glāstu to un neko nejūtu... nē, jūtu, bet ne vairāk kā žēlumu, un arī to varbūt kaut kā neiesaistīti, tā kā no malas... Un tad tēvs parādās, arī runā, arī apsēžas blakus, un apber mani ar kaut ko. Ar kaut ko vieglu, smieklīgi - tādas kā čaukstošas bezsvara paciņas, ar ko viņš mani apber. Nē, ne jau ar naudu! Tas man tikai tagad ienāca prātā, tāds skaidrojums - ka jūs varbūt teiksiet - ar naudu. Naudas paciņas tik vieglas nemaz nav.
Un tad viņi abi aiziet, vēl kaut ko runājot, pa tādu gaišu gaiteni, un atkal man jābrīdina: ne pa kādu ne tuneli, vienkārši koridoru, tādu sadzīvisku un parastu. Bet es kaut kā nodmāju, tai sapnī: cik briesmīgi, ka bērni saviem vecākiem nevar novēlēt neko citu kā nāvi. Un nodomāju to ierakstīt Cibā, un vēl nodmāju, ka kauns būs rakstīt. Jo tā tāda briesmīga, tāda apkaunojoša doma. Tad es pamodos, atcerējos sapni un man patiešām kļuva kauns. Tomēr ierakstīju, bet visu sapni. Ne tā kā sapnī biju nolēmusi - tikai par nāvi.
0 raksta piebildīšu