8. Oktobris 2004

• 8.10.04 12:20
• Šorīt paskatos spogulī un atklāju, ka man ir šausmīgi spalvaina seja. Nē, labāk teiksim - pūkaina. Nu ja. Un es atceros tanti, kura bērnībā nāca pie mums ciemos un sēdēja ķēķī starp galdu un gāzes balonu, tur tajā stūrī. Nē, ne jau Vilmiņa, kura drausmīgi pīpēja papirosus, spēlēja kārtis, lika pasjansus, spilgti krāsojās, un mūžīgi sēdēja pie ķēķa galda otrā pusē,- pie gāzes plīts. Viņai vēl 70 gados bij vairāki brūtgāni. Bet viņai tas viss kaut kā piestāvēja. Pat cepure ar mazo, melni punktaino plīvurīti. Ne Vilmiņa,tātad, bet tā otra, nevaru atcerēties viņas vārdu. Tā otra bija baltvāciete, un saucām mēs viņu tikai uzvārdā. Viņa arī stipri krāsojās, bija liela auguma un drukna, seja viņai bija varen pūkaina, teiksim tā, un tās pūkas vienmēr pieķepušas ar pilnīgi baltu pūderi. Kā milti. Un lūpu krāsa izsmērējusies uz zobiem. Vilmiņai ne, Vilmiņai viss bija akurāts. Kostīmiņi, košās lūpas, manikīrs. Bet es šodien nagus uzkļeckāju šā tā. Rokas trīcēja. Es tagad gudroju, vai nesāku izskatīties pēc vienas no tām tantēm.
  
  Upd.
  Nevarēju nomierināties un paprasīju mammai. Nu ja, kā gan es varēju aizmirst. Fon Glāzenapp. Un Kalnciemā viņas dzimtai bija piederējusi koka muižiņa. Viņa tika izsūtīta uz Sibīriju, bet, kad atgriezās, dabūja tai muižiņā, kas bija pārtaisīta par daudzzīvokļu māju, mazu dzīvoklīti.
• 3 rakstapiebildīšu

• 8.10.04 12:52
• Bet, ja tā padomā, sievietes mūsu dzimtā, kā no tēva tā mātes puses, gandrīz visas ir bijušas trakas. No skata gan ne vienmēr to varēja pamanīt.
• 3 rakstapiebildīšu