23. Septembris 2004

• 23.9.04 00:32
• Runājot par kolonijām un nēģeriem, nesen dabūju dzirdēt tādu stāstu, pie tam no diviem uzticamiem avotiem, viena pasaules apceļotāja un viena Austrālijas pavalstnieka. Tad lūk, Austrālijai pieder tāda Kokoss sala. Kādreiz no Malaizijas tā vai šitā piedalīta. Nu labi, tā sala tālu, un Austrālija neliekas zinis, drīz par salu aizmirst. Bet izrādās, pirms pārsimt gadiem to salu Anglijas karaliene ar grāmatu vienai aristokrātiskai ģimenei atdāvinājusi. Šie tur iemitinājušies un sākuši dzīvot. Un tā līdz 1964(? pēdējā ciparā varbūt kļūdos) gadam. Līdz viena Austrālijas žurnāliste nez kā tur iekūlusies un ierauga: vergturība un feodālisms! 20ā gadsimta vidū! Austrālijā! Jo raugi, visi malaizieši, kas salā dzīvojuši, bijuši bez dokumentiem, bez naudas, bez jebkādām iespējām tikt no salas prom. Džīvojuši pusbadā savās būdās un strādājuši saimniekam no ausmas līdz rietam. Saimnieks pat saštancējis vietējo naudu - tādus plastmasas žetonus visādās krāsās, kuri par darbu dalīti malaiziešiem un ar kuriem uz salas varēts norēķināties par precēm, kādas nu šiem vispār tur bijušas pieejamas. Ak jā, pie tam īpašnieki nav vis bijuši kaut kādi lauku muižniecības pāķi, bet visi izglītojušies un ļoti inteliģenti cilvēki, tostarp rakstnieki, kuri pastāvīgi apgrozījušies arī Austrālijas kontinentā kā sabiedrībā redzamas personības. Tikai neviens nav zinājis, kas viņiem tur uz tās salas notiekās. Nu, sacēlies baiss skandāls ne tikai pa Austrāliju, bet visu pasauli. Neko citu Austrālijas valdība nav varējusi iesākt, kā to salu no tās īpašniekiem par bargu naudu atpirkt. Salas zeme sadalīta līdzīgi katram iedzīvotājam. Un tā. Tagad uz salas rodasm arī muzejs, kurā aprakstīta salas vēsture un aplūkojama plastmasas naudiņu štancējamā mašīna.
• 9 rakstapiebildīšu

• 23.9.04 00:45
• Nauda neskād.
  Arlabunakti:)
• 0 rakstapiebildīšu

• 23.9.04 10:59
• Izsludinu dzejoļu konkursu par tēmu "kurpniekam nav kurpju".
• 30 rakstapiebildīšu