15. Jūlijs 2004

• Labrīt!
• 15.7.04 10:32
• Vai kādam no jums nav tāds elektrības štekeris, pāreja, lai Anglijā var lādēt Latvijas mobilos? Te, Latvijā, var nopirkt tikai otrādos - tb, lai angļi var lādēt pie mums:) Zinu, ka ir lidostās, taču mans puika viens brauc uz Angliju, ar pavadoni, un viņš nevarēs nopirkt.
  Ja kādam ir, tad sekojošs jautājums: vai tu, kāds, esi ar mieru to aizdot uz 3 nedēļām, ar garantiju, jo es pati atrī drīz braukšu uz uz britu salām, un lidostā nopirkšu divus - ja gadījumā puika aizdoto pazaudē (puikas ir puikas), tad varēšu atdot jauno. M?
• 5 rakstapiebildīšu

• Kureiši "Mīlestība skumju laikā"
• 15.7.04 10:42
• Vakar izlasīju Kureiši, šorīt pamodos agri, un gandrīz uzreiz atkal sāku domāt par viņa grāmatu. Tā, liekas, ir tāda "vīriešu" grāmata. Neraugoties uz to, ka viens stāstiņš ir par to meiteni (it kā).
  Lamatās iedzīta vīrieša grāmata - sevis paša lamātās.
  Ienāca prātā Velbeks. Būtībā jau līdzīga tēma. Tās pašas bezjēdzīgās ikdienas lamatas. Šķietami neveiksmei lemti meklējumi. Tomēr nepamet cerība, īpaši "Elementārdaļiņās". Viņš ir naturālāks, riebīgāks, ciniskāks, tomēr gaišāks.
  Sāku to Kureiši piemērot sev. Savai dzīvei. Un neizdodas. Situācijas - jā. Tās gan. Neatkarīgi no dzimuma, simptomi ir tie paši. Bet neviens Kureiši varonis nekur neaizbēg. Solis uz priekšu ir solis atpakaļ. Un, atkal jau piemērojot sev - es pārmetu viņam (ha, nu ne jau kā rakstniekam, kā rakstniekam viņam viss izcili), ka viņš neredz vēl vienu izeju, brīvību. Proti, brīvību un tiesības būt vientuļam, kas man, aiziejot, likās svarīgāk kā palikt aplamajā laulībā vai steigšus meklēt citas aplamas attiecības. Jo es tomēr aizgāju uz vientulību, lai saglabātu sevi un cieņu pret sevi (šķiet, neviens Kureiši varonis sevi neciena - es nedomāju nekādu lepošanos, nē, gluži cilvēcisku pašcieņu un kaut kādu tīrības mēru); tai (vientulībai) es biju sevi nolēmusi, negaidot, necerot, ka ar mani vēl varētu notikt kāds brīnums. Viegla tā, protams, nebija, rūgta, un tomēr daudz labāka par to, kas līdz tam. Kureiši visus savus varoņus atrod purvā, bet nevienam neļauj nostāties uz cietas zemes. Kaut vai vienam pašam. Pacelties virs visu to sajāto attiecību slīkšņas, pāri kaislībai, miesai, pieradumam, ieradumiem, pacelties kādā garīgi augstākā pakāpē. Lai tomēr būtu vismaz spirāle, nevis sasodīts aplis. Lai, nonākot citā vietā, varūt pat atkārtojot iepriekšējās kļūdas un pieredzi, tā vieta tomēr būtu kādu pakāpienu augstāk, tuvāk sev, skaidrībai, izpratnei. Lai būtu kaut drusku, bet tomēr labāka. Lai pieredze un pārciestais būtu devis kaut nelielu cilvēcības mācību, kaut tik, cik melns aiz naga - lai vismaz mēģinātu neatkārtot savas kļūdas. Kaut dažas.
  Bet pēc Kureiši iznāk, ka kļūdu nav - ir tikai vispārēja nolemtība.
  Bet es tam nepiekrītu. Nepiekrītu nolemtībai.
• 24 rakstapiebildīšu

• 15.7.04 17:49
• Tikko aprunājos ar Blondullu pa telefonu. Lika jūs visus sveicināt:) Nu, ja ne gluži visus, tad tos, kuri jūtas pelnījuši:)
• 3 rakstapiebildīšu