10. Jūlijs 2004

• X-faili
• 10.7.04 00:17
• Teksti, ģeniāli teksti slīd prātam cauri, neaizķeras, nepaliek, zinu, ka rīt jau būšu piemirsusi, eh, ja vien man būtu spēks piecelties no gultas, kurā guļu, bet es piecelties nevaru, lēni sūcas asinis no brūcēm,- atceries, Poga, reiz tas puisis, nu, tu zini, kurš, – mīlestības sāpēs viņš gribēja aizsūtīt meitenei vēsti, tu viņu nogrimēji baltu ar parastajiem kviešu miltiem, un tad tev bija ar žileti jāiegriež viņam pierē, apmēram tur, kur sāk augt mati – tāda gara, taisna līnija, un tad jāfilmē, tu izdarīji visu kā nākas, griezi pa īstam un droši, kaut ko tādu var izdarīt tikai tad, ja palūdz īsts draugs; asinis no sākuma it kā sūcās lēni, bet tad straujāk un straujāk, jūs abi drusku nobijāties, bet tomēr mēģinājāt smieties, tad viņam aizķepa acis ar asinīm un miltiem un laikam viņš kliedza – negribu vairāk, negribu! – ai, nieki, nu nav jau tur nekādu dzīvībai svarīgu asinsvadu, tai līnijā uz pieres, gar robežu, kur sāk augt mati, pilnīgi nekā bīstama, tikai kapilāri – tā laikam tos sauc- un tad tu beidzi filmēt un viņu raudošu (vai es pareizi atceros, Poga?) mazgāji zem krāna, nez vai viņš aizsūtīja to video savai meitenei, es tiešām nezinu. Poga, lieliskā, skaistā Poga, lieliskā sterva ar taureņa dvēseli, pasaulē labākā mele – ha, es nekad neiemīlos, - viņa saka,- nekad, bet ja gribi remdēt sāpes, sagriez sev rokas un kājas, ar žileti, tā, kā es toreiz, atceries, kad biju vēl tīrais bērns, un tu arī esi bērns, tāpēc ņem un sagriez, žiletes griezumi ir sāpīgi, liek aizmirst visu, kas sāp citur. Lieliskā Poga, ar tevi sāpes pārvēršas smieklos,- manas, ne tavas. Man ir jāpaēd, noteikti jāpaēd, es visu dienu neko neesmu ēdusi, es izvēlos kūku, jau uzreiz redzams, ka tā nav laba, toties ir liela. Kā garšo, - prasa Poga. Salda, nekāda, - es atbildu. Tieši tāda kā tu, - Poga ķiķina, - tieši tāda kūka, kādu tu esi pelnījusi. Māt.
  Un te nu es tagad guļu, mājās, gultā, kas man ir par lielu, ar kūku vēderā, ha, es iegriezu visos pirkstu galos, kāju un roku – cik man to ir? – divdesmit, kā visiem normāliem cilvēkiem, un es arī esmu normāla, -neticat? - un no divdesmit mazām brūcītēm man lēni sūcas asinis, drīz visi palagi būs asiņaini, zaļi palagi, un tāpēc asinis neizskatās sarkanas, bet melnas; asinis tek, bet neatlaižas tas ļaunais iekšējais žņaudzējs, es augšpēdus un uz mutes, un atkal otrādi; ei, ļaudis, man ir lomkas!- es velku ar pirkstu galiem uz palagiem mellas, garas svītras, tas nepalīdz, un tad jau atkal es gribu slimnīcā, nez kāpēc slimnīca man vienmēr likusies glābiņš, nu – kā Griškovecam „Kreklā” – visi tie kariņi, kuģi, tuksneši, cietumi, zemūdenes, kur tu neesi nekas, tikai izpildi pavēles – bet man tā vieta slimnīca - nez kāpēc viņš, Griškovecs neiedomājās par slimnīcu? Vēnās tev adatas, nāsīs trubiņas, tu esi pie kaut kā pieslēgts, un tas kaut kas rūpējas par tevi,- lai tev ir labi, lai tev nekā netrūkst, un tai pašā laikā no kaut kā tu esi atslēgts, pavisam, tev nav izvēles iespēju, tev nav vajadzības rīkoties, pieņemt lēmumus, domāt - dzīve ir tur, ārā. Un viss. Es te – dzīve tur. Te. Tur. Te.
  Un tad, murga vidū, ierodas Doktors Aikāsāp, pārbraucis okeānu viņš ierodas tieši laikā, viņš paspēj, viņš uzliek vēsu roku uz karstas pieres, Doktors uztaisa man maizītes ar doktordesu, divas, asinis no palagiem lēnā straumē iesūcas atpakaļ pirkstu galos un brūces savelkas, pirkstu gali saplaukst sapumpuro, žņaudzējs atlaižas. Doktordesā noteikti bija miega zāles, arlabunakti, un paldies, Doktor.
• 8 rakstapiebildīšu

• 10.7.04 15:08
• liekas, man vakar būs rādījies
• 0 rakstapiebildīšu

• 10.7.04 15:11
• Izgājšreiz, kad biju kāzās, tā, apmēram pirms gada, man tas beidzās slikti. Redzēs, kā būs šodien.
• 2 rakstapiebildīšu