20. Jūnijs 2004

• labrīt
• 20.6.04 08:54
• Sīkais-pīkais uzcēlās septiņos ar iekaisušu dibenu. Laiks skaists, zāle slapja, debesis zilas ar dažiem baltiem mākonīšiem. Izkāru vakar izmazgāto veļu. Gaidu vakarā Pogu. Jāuzraksta kārtējais kautkas-nezinkas, un nav ne mazākās nojausmas, par ko.
  
  Pieņemos svarā. Nav brīnums, - konfektes, krējums, karbonādes un ķūpināts speķis.
  
  Masu mediji iedzinuši izteiktu riebumu pret Jāņiem. Cik var līgot, jau veselu mēnesi. Kādreiz, kad līgo dziesmas atskanēja radio un televīzijā tikai pašā Līgovakarā, nu labi, dienu iepriekš - radās priecīgas, gaidu pilnas nojausmas un svētku sajūta. Šobrīd "līgo" sāk uzbāzīgi asociēties ar visiem tiem džingl-belliem. Tfu. Visticamāk, sēdēšu mājās, tas ir, lauku mājās.
• 5 rakstapiebildīšu

• 20.6.04 20:43
• Un kuģis peld, peld arvien tālāk, attālinādamies no krasta līdz saredzams tikai mazs punktiņš pie apvāršņa.
• 3 rakstapiebildīšu

• 20.6.04 21:23
• Ak šausmas, es nespēju savirknēt ne piecus teikumus. Tukša galva, miegs, nogurums, apātija. Un tāda sajūta kā kaktā stāvot (nekad neesmu stāvējusi kaktā) - priekšā tikai siena.
• 4 rakstapiebildīšu