12. Maijs 2004

• 12.5.04 15:55
• Nu re. Pagulēju - bez drēbēm, bez vīrieša, bet tik un tā labi.
• 2 rakstapiebildīšu

• 12.5.04 15:58
• Ai! Atcerējos!!!!
  Bija pat ļoti labi!
  Bija sapnis, brīnišķīgs.
  Braucu es kaut kur ar taksometru. Šoferis tāds kluss. Braucu, braucu, tālu braucu, it kā zinu, uz kurieni, it kā nezinu, ainava pamazām mainās, tādas lēzenas, zaļumiem apaugušas klintaines parādās, jūra, klau, es saku - te kā ārzemēs izskatās, vai mēs pareizi braucam, bet šis tik smīn, un ved, ved mani... un es nemaz neuztraucos, ļaujos, lai ved tik... un tad, mēs esam tā augstu, un labā pusē, lejā, ziniet, tāds jūras līcis, sapņu pludmale, palmas, ūdens tai zaļajā zilumā, kā pie Taizemes salām, caurspīdīgs, mazu baltu viļņu putu josliņa gar krastu, daži cilvēciņi, mazi kā skudriņas... bet nemaz nevar saprast, kā tur var tikt, jo pludmale visa augstu klinšu ieskauta... apstājies, saku - es te izkāpšu, apstājies... un nebraukšu nekur tālāk. Nu re, - viņš saka. Un apstājas. Un tad mēs atrodam tādu spraugu klintīs, eju, un nemaz nav bailīgi, jo es zinu, ka tā ved uz to pludmali, un, saku, - ej, saku tam šoferim. Es te palikšu. Viņš pasmaida un aiziet. Un es eju tur iekšā.
  Tālāk nebija, pamodos, bet zinu skaidri, ka es tur nonācu un nekas ļauns ar mani nenotika.
  
  Piedodiet, ka es ar tiem sapņiem atkal, bet nu šis vismaz bija labs. Varbūt turpmāk vispār vienmēr jāguļ dienā.
• 3 rakstapiebildīšu