4. Maijs 2004

• bez vārdiem
• 4.5.04 15:56
• Nu jā, es varbūt, laikam, visticamāk kādu brīdi te neko nerakstīšu. Nē, ārā nedzēsīšos, priekš kam. Un te pat būšu. Lasīšu. Komentēšu. Un ja pēkšņi jutīšu īstu nepieciešamību, tad, jā, kāpēc ne, - uzrakstīšu.
  
  Bet pagaidām laikam esmu visu uzrakstījusi, iztērējusi, vai varbūt vispār manī nekā nav bijis. Vai varbūt visu izsaku citur un citādi. Vai varbūt nav spēka. Vai varbūt tā apziņa, ka neko īstu tik un tā nevar pateikt. Vai varbūt slinkums. Nevēlēšanās meklēt vārdus. Nevēlēšanās rakstīt tā, lai citiem būtu interesanti.
  Kad mēs vakar gājām gar jūras malu un skatījāmies uz upi, es teicu: smuki. Viņš pēc tam priecīgi brīnījās, ka var tik vienkārši.
  Nu jā, smuki, un vairāk tur neko nevar pateikt. Un nevajag aprakstīt - kā tieši, un kādās krāsās, un meklēt tos salīdzinājumus. Smuki un viss. Paturi sevī, sajūti, redzi vai neredzi.
  
  Vairuma lietu un sajūtu aprakstīšanai vai izteikšanai pietiek ar vienu pašu vārdu, bet tas viens vārds ir tik nolietots, ka nepasaka neko.
  Un labāk tad neteikt.
  
  smuki
  nesmuki
  viss
• 14 rakstapiebildīšu