7. Marts 2004

• 7.3.04 12:21
• Viņš priecājas, ka beidzot viņam ir divciparu skaitlis. Es nesaku, ka ar divciparu skaitli būs tagad jādzīvo visu atlikušo mūžu. Jo trīsciparu jau šai paaudzei nav lielas izredzes sasniegt. Un vai vajag.
• 9 rakstapiebildīšu

• jubilejas
• 7.3.04 15:45
• Bertoluči pagājsnakt bija līdz četriem no rīta.
  Laimīgais divciparu jubilārs mani pamodina deviņos, pie gultas viņam naktī uzplaukusi hiacinte.
  Atverot acis, redzu tikai ornamentus, statiskus, kustīgus, vieliskus un ķermeniskus. Jūtu Bertoluči smaržu.
  
  Dienas šausmas: smagie iepirkuma rati mani rauj lejā pa stāvo tuneli uz tā saucamo daudzstāvu P, kas aiz Stockmana. Rati smagi un es, kā izrādās, esot trausla, netieku līdzi. Noripinos lejā un rāpjos atpakaļ, jo aizmirsts bērnu šmapānietis un pieaugušo vīns. Bez ratiem uz leju iet vieglāk. Toties, ar piekrauto, zemo mašīnu braucot ārā, kaut kur uzsitu apakšu.
  Pei autostāvvietas margām runāju pa telefonu. Pavasaris smaržo pēc vilcieniem.
  
  Bet vakar, pirms tam: ieeju netīŗā vestibilā, ar savu dāvanu un puķēm. Meklēju tualeti. Viena ir - pretēji vestibilam - tīra un gaiša. Ieejas maksa 2 santīmi.
  -Jūs uz to pasākumu?
  -Jā.
  -Tad jums te nedrīkst!
  -Kā nedrīkst?!
  -Tādi NORĀDĪJUMI!
  Sieviete - dežurante draudīgi tuvojas, gatava lietot korpusu.
  Meklēju viesiem atvēlēto tualeti, tā atrodas aiz gariem gaiteņu līkumiem, ir bezmaksas, maza un netīra.
  Pēc tam divarpus stundas pie klātiem galdiem, bet ēst nedrīkst, jo ir scenārijs. Mūža gaita no dzimšanas līdz... gandrīz gribēju teikt - nāvei. Bet nē, viņa ir dzīva, smaida un stāsta. Bērni dzied un dejo, un vēcina pūpolus. Katra dzīves posma liecinieki saka vārdus. Kopumā kādi 35. Es arī saku vārdus. Pa laikam, šķiet nevietā, tiek palaista kaut kāda muzika, kas tik pat pēkšņi un neizprotami apraujas. Pie sienas stends ar jubilāres fotogrāfijām. Aizdedz sveces par visiem mirušajiem. Viņu ir daudz. Beidzot var ēst. Daži metas virsū aukstajam galdam, nepamanot, ka galds klāts tā, ka noprotams - būs arī siltais ēdiens. Nabaga tantes (es nesmejos, man viņu žēl), atskārtušas kļūdu, neveikli mēģina slēpt ēdiena klātbūtnes sekas uz saviem šķīvjiem. Milzīga problēma ar apaļo, cakaino papīra salveti. Vai to ņemt nost no šķīvja vai atstāt? Visas jūtas vainīgas oficiantu priekšā, un, kad tie vienā garā galda galā sāk novākt netīros siltā ēdiena šķīvjus, mūsu gals iztapīgi un ar lūdzošu vainas izteiksmi sejā jau tur izstieptā rokā savējos, puspagriezienā satsingušas gaida - lūdzu, lūdzu, lūdzu... un drudžaini maina cakainās salvetes atrašanās vietu - zem šķīvja/virs šķīvja...
  Jā, es savu silto apriju divās minūtēs. Laikam no izmisuma. Un tad bēgu.
  
  Jāsāk smērēt maizītes. Un dekorēt telpas. Labi, ka Poga būs palīgā.
• 1 rakstapiebildīšu