3. Februāris 2004

• netieku no Montas vaļā
• 3.2.04 01:26
• Viss kļuvis ļoti dziļš un spožs.
  Redze nedrīkst paklupt
  pret šo spožumu.
  Prāti nedrīkst samulst
  pret šo dziļumu.
  Nav kā agrāk.
  Grūtāk.
  Dziļāk.
  
  1985.
• 0 rakstapiebildīšu

• un skumjas vēl pieauga (atkal Monta)
• 3.2.04 01:35
• Mana tuvākā draudzene,
  īsts draugs,
  ir no jaunās paaudzes.
  Un es daudz zinu.
  Šī jaunā paaudze
  mani
  pašu
  pārveido.
  Bet -
  atkal aug jaunāka paaudze.
  Tajā man draugu nebūs.
  Tajā raudzīšos kā uz jūru,
  stāvot krastā.
  
  1984.
  
  Montas tuvākā draudzene bija gleznotāja Helēna Heinrihsone
• 2 rakstapiebildīšu

• murgi
• 3.2.04 04:05
• Tas sapnis, vienmēr tas pats, jau kopš bērnības, ar variācijām:
  katru reizi tas notiek it kā savā, pazīstamā vidē. Savā dzīvoklī, piemēram, tagadējā. Vai vecā. Un sākumā viss ir normāli, pazīstami cilvēki un sejas, un tad kāds nieks liecina, ka tomēr ne - kāds nieks, parasti neieslēdzas elektrība kādā istabā, vai atveras kādas durvis. Un tad es skrienu, gaismas nav nekur, un visi tie cilvēki ar tuvajām sejām - mamma, papus, bērni, draugi, tu un tava sieva, izrādās, nav tie, kas viņi ir, bet kaut kādi, es nezinu, "sliktie", monstri, zombiji, es nezinu kas, viņi noteikti grib man ļaunu, lietas pārvēršas, atdzīvojas, ir un pēkšņi pazūd, vai parādās jaunas, es vienmēr bēgu, lai gan neviens man nedzenas pakaļ, viņi vienkārši ir, skatās, tuvojas, paiet garām, gaismas nav, es bēgu, līdz saprotu, ka sapņoju, un tad es jau bēgu nevis nezin kurp, bet ārā no sapņa, kliedzu, lai pamostos, mokoši mēģinu atvērt acis (kuras taču ir it kā vaļā un to visu redz, bet vienlaikus ciet), un acis neveras,un pakliegt nevar, es sev situ, lai pamostos, es dauzos gar sienām, es pamostos, es esmu raudājusi, pa īstam, es noslauku asaras un mēģinu neaizmigt, bet uz acīm guļ tik smags miegs kā nāve, un es tūdaļ aizmiegu atkal, un atkal tas atkārtojas, ne tieši tas - citādi, varbūt mainās personāži, situācijas, kāds mēģina ar mani mīlēties, un tad es atklāju, ka tas nav viņš, un viņš grib to darīt tikai tādēļ, lai noslēptu, ka dzīvoklī, manā, atrodas viņa mīļotā, viņa ar krūti baro zīdaini, es atkal bēgu, viņa mīļotā man uzsmaida, viņa izskatās pēc madonnas, bet viņai ir tie garie zobi, acu zobi, kā filmās, bēgu un atkal pamostos, raudu, aizmiegu, un tad mūsu pagalmā, tumsā, stāv rinda pēc benzīna, un es esmu aizņēmusi rindu, bet tas cilvēks jau ir prom, es lūdzos, lai mani palaiž, es taču te stāvēju, es saku, man pohuju, kāds atbild, tu jau rīt vairs te nestrādāsi, - es saku, un viņš atņirdzas - ne vampīriski bet suniski, es skrienu pēc kannas uz dzīvokli, man nav kannas un naudas, un tad dzīvoklī atkal neiedegas gaismas, un ir sievietes balles kleitās, kas spokaini balē tumsā, sākumā man šķiet, tie ir manekeni, bet tad es ieraugu - tie kustas, man tuvojas, viena no tām, visskaistākā, ir mana meita, es atkal saprotu, ka sapņoju un atkal bēgu, kliedzu, raudu, pamostos, raudu... un tad es beidzot esmu pamodusies tiktāl, lai spētu izrāpties no gultas, vēl acīm ciet, esmu piecēlusies, beidzot, atmodusies pa īstam, acis atveras, kājas neklausa, es streipuļoju, eju cauri otrai istabai, es eju uz virtuvi uzpīpēt, bet gaisma tur neiedegas, un kāds tumsā sēž pie lielā virtuves galda, es pazīstu viņa siluetu, bet tūliņ zinu, ka viņš ir cits, un es vēl vienmēr esmu tai sapnī, atkal kliedzu, raudu un bēgu, un tad pamostos - pa īstam.
  
  Izsmēķēju cigareti virtuvē, šausmīgi sitas sirds, un tad es to pierakstu. Un tagad man bailes iet gulēt. Un raudu. Pie datora.
• 4 rakstapiebildīšu

• 3.2.04 09:32
• Ieeju virtuvē un sabīstos - liekas, kāds uzlicis prožektorus filmēšanai. Bet tā tikai saule. Saule.
• 2 rakstapiebildīšu

• 3.2.04 16:13
• Nogurumam ir želejveidīga konsistence.
• 6 rakstapiebildīšu