1. Februāris 2004

• nakts
• 1.2.04 11:17
• Ir cilvēki (arī jauki un labi cilvēki), kuri uzskata, ka saruna nevar beigties, pirms pudele nav izdzerta. Pudele tika izdzera puspiecos no rīta. Tā kā es alkoholu nelietoju, lai turētu līdzi, nācās izdzert trīs litrus minerālūdens un izpīpēt kādu pusotru paku cigarešu. Bet tur neko nevarēja darīt, jo saruna sākās ar nāvi, turpinājās ar dzīvē pieļautām kļūdām, nepiepildītām ilūzijām, mīlestību un naidu, "par vēlu" un "nekad", un beidzās atkal ar nāvi.
  Piecos aizejot gulēt es tikai spītīgi atkārtoju: nav vis par vēlu.
  
  Vienpadsmitos pamostoties ar sāpošu galvu un sliktu dūšu, sapratu ka ir gan: par vēlu visiem tiem rāmajiem un patīkamajiem darbiem, ko biju šodien sev ieplānojusi.
  
  Un ārā ir nulle grādu, tā pat gribasspēks turas ap nulli, ne vairāk ne mazāk. Uzdāviniet man šodien kādu lieku stundu, ne darbam, bet brīnumam.
• 7 rakstapiebildīšu

• bikšu-zeķes
• 1.2.04 14:06
• Lai diena tomēr sāktos, nolēmu padarīt šo to saimniecībā noderīgu. Sakārtoju savu haotisko veļas skapi. Izmetu ārā lielo melno maisu ar bikšuzeķēm. Arī vēl veselām. Bet tādām, kuras vairs nepatīk - krāsas vai faktūras dēļ.
  Laikam pareizi ir teikt - zeķubikses, bet tā kā man to brīnumu atstūtīja no Austrālijas tad, kad
  nevienam citam tādu te vēl nebija ( es vēl atceros, tādas pabiezas, ar
  sinepju krāsas un gaišas smilšukrāsas rūtiņām, un kā meitenes vingrošanas stundā pārģērbjoties brīnījās, un puikas līda lūrēt), tad man bija iespēja tām dot vārdu. Un man vienmēr licies, kai tai izstrādājumā galvenais ir zeķes, nevis
  bikses. Un tādēļ - bikšuzeķes. Nevis otrādi.
• 0 rakstapiebildīšu

• 1.2.04 20:32
• Kaut kāds šausmīgs garīgs un pat fizisks spēks vajadzīgs, lai vienu mazu puiku, kurš savilcies atsperē, - nē, veselā atsperu mudžeklī, - atmudžinātu, atslābinātu, sasildītu, nomierinātu, pieklusinātu, attīrītu, -un tad mēģinātu pavisam lēni un uzmanīgi un maigi sākt ar viņu vingrināties reizrēķinā.
  Jums tas izklausīsies smieklīgi.
  Varu iztēloties komentārus.
• 12 rakstapiebildīšu