25. Janvāris 2004

• gaisma
• 25.1.04 20:43
• Ja neiespējamais patiešām būtu neiespējams, tad taču nebūtu jēgas,- nē, ne nu gluži jēgas, par to jēgu tā pat nekas nav skaidrs - bet nebūtu labi dzīvot.
  Un ja skaistais nekad nebeigtos, tad taču mēs to nemaz nepamanītu (nekliedziet par nodrāzto atziņu, tā vienkārši laiku pa laikam sev jāatgādina).
  
  Bet ceļš ir tumšs, un es nogurstu, lai gan nesēžu pie stūres, ar savu slikto redzi salasu ceļa malās dīvainus vietvārdus: Zebru ezers, Stulbā upe, Punduru kanāls.
  
  Bet ceļš ir tumšs, un Rīga netuvojas ne ar kādām gaismām, bet kā melns sūklis, vai kā tas melnais mīkstais apaļais, kas bērniem draudīgi veļas virsū sapņos, vai kā tā melnā piltuve, kas lielus bērnus sapņos rauj sevī iekšā kā putekļusūcējs, kaut kādā baisā neziņā.
  
  Jā, kā piltuve, un sienas nāk arvien tuvāk un tuvāk, un sakļaujas, un tad jau Tu esi tai melnajā tunelī. Šķiet, bez gaismas galā.
  
  Bet tas tikai šķiet, jo gaisma ir (jābūt) visur. Un pat ja ne visur, pat ja tikai aiz muguras, arī tā ir gaisma.
• 2 rakstapiebildīšu