9. Decembris 2003

• 9.12.03 17:49
• Eju smēķēt, un aizmirstu paņemt cigareti.
  Turu pie auss klausuli, un neatceros, kam esmu zvanījusi.
  Dzīvokļa atslēgas, dzīvokļa atslēgas - tās, kā parasti, nevaru atrast.
  Braucu ar auto, nepamanu gaismas maināmies.
  Runāju ar grāmatvedi, bet dzirdu tikai atsevišķus vārdus, kurus neizdodas sasaistīt apjēgtā domā.
  Brīnos par savām rokām. Tās nav manas.
  Kāpēc tieši tad, kad vajadzētu būt vislabāk, ir tik slikti.
  
  Sarec ne tikai asinis, bet arī migla un dūmi.
  Sarec un nekustas, griez kaut ar nazi.
  Vai varbūt atkal ir sasniegts tas pilnuma mērs, kad vasarās mēdzu vienkārši aizbēgt?
  Tagad bēgt nav kur. Māja ieziemota. Tumša un auksta. Un arī nedrīkst bēgt. Jo tik daudz pienākumu.
  Un arī negribas bēgt. Gribas atgriezties.
  Bet kur atgriezties - nav īsti skaidrs.
  Kādā mirklī, kas tajā brīdī varbūt bijis pavisam parasts mirklis, un es pat neesmu pamanījusi šī mirkļa absolūto tīrību un skaidrību. Un caurspīdīgumu. Un mieru.
  
  Miglas un dūmu galertam nevar cauri izēsties kā putras kalniem. Nevar spārnos pacelties un pārlidot. Varbūt kaut kā uzrāpties augšā, pastiepties, paskatīties augšup. Tur, droši vien, debesis, zilas un aukstas. Kam man tās aukstās, tukšās debesis, nevajaga.
• 1 rakstapiebildīšu

• 9.12.03 18:06
• skuka - muka
  
  
  ar uzsvaru uz "u"
• 4 rakstapiebildīšu

• mode un ziņkārība
• 9.12.03 20:57
• 
  
  
  Nez, kad es pati sevi narcisistiski aplūkoju, viņš arī skaita?:)
• 8 rakstapiebildīšu