27. Jūlijs 2003

• 27.7.03 01:03
• Man gan pašai liekas, ka salmonella mani jau pametusi, tomēr apkārtējie vēl vienmēr apgalvo, ka es uzvedoties jocīgi. Bet izskatoties labi.
  
  Lietus pēcpusdienā, sēžu savā istabaugšā un rakstu. Un pēc tam jūra - tik mierīga, gluda un dzidra, ka iebrienot ūdenī līdz kaklam varu skaidri redzēt savu kāju baltos pirkstus ar melni lakotiem nagiem. Bet majup pār pļavu nākot - migla vakara sārtumā. Sāp sirds, ka aprakstīt to skaistumu nevar. Bet varbūt tas labi.
  
  Pēc tam sēžam pie kaimiņiem un klausāmies viegli ierebušu dakteru jociņus un stāstus iz dzīves. Gana ciniskus un patiesus. Dakteris kādā brīdī mani izlabo: nevar būt pusbeigts cilvēks, viņš saka. Var būt tikai pusdzīvs. Laikam viņam ir taisnība, ņemšu vērā.
  
  Kad visi sāk runāt reizē un viens otru vairs nedzird, dodos mājup. Mašīnā klausos "Orfeju un Euridīki". Mežā eksperimentēju ar gaismām - te braucu pavisam bez, te ar tuvām, te tālām. Viena maza priedīte izksatās pilnīgi apsnigusi. Apstādinu mašīnu, apklusinu motoru, un kādas 5 minūtes skatos. Pēc tam drusku padomāju par dakteriem. Man viņi vienmēr likušies apbrīnojami.
  Tumsā iegailas kādas acis, es iedarbinu motoru un braucu tālāk.
  
  Es gribētu, lai rīt atkal ir laba diena. Es gribētu, lai ir daudz daudz tādu dienu.
  
  Un es drusku raizējos par Meža Veci, kurš ir nakts ekskursijā slapjajā mežā, ar telti, bet pazaudējis lukturīti.
  
  Rīt mēģināšu strādāt.
  
  Nesaprotu, kāpēc jūtos laimīga.
  
  Es mīlu tik daudzus.
• 4 rakstapiebildīšu

• 27.7.03 12:56
• Oi. Man reizēm ir kauns par to, ko es rakstu. Nezinu, kā lai tiek no tā vaļā (kauna? rakstīšanas tā, kā negribas rakstīt? rakstīšanas vispār?)
• 13 rakstapiebildīšu