13. Jūlijs 2003

• 13.7.03 09:51
• (Jāravē. Jāiet sēnēs.)
  
  Vakar bija dīvaina diena. Histēriska, mokoša, tumša. Nakti negulēju, jo vārījos dusmās. Ļaunums no manis sūcās ārā kā melni, smirdoši tauki, un savilga palagi.
  
  Vai tā var būt, ka visi vienlaikus sajūk prātā?
  Vai jūs arī sajukāt?
• 4 rakstapiebildīšu

• 13.7.03 22:30
• Izravēju puķes, dažas pārstādīju. Aizbraucu sēnēs.
  
  Sēņojot man piezvanīja X, un mēs kādas 20 minūtes runājām par Y garadarbiem. Runājām dikti nopietni, pie tam ar vienu roku es turēju pie auss mobilo, ar otru griezu sēnes. Līdz ar to literatūrkritiskos monologus ik pa mirklim pārtrauca mani iestarpinājumi: "...pag, gailene... ui, baravika... fui, veca."
  
  Vietām gar ceļa malu zilie zvaniņi, vietām ugunspuķes. Jāņu zāles, kā jau parasti mūsu pusē, sāk ziedēt tikai jūlija vidū.
  
  Uzgāju vietiņu ar milzīgām, gatavām meža zemenēm, rīt jāaiziet uz purva malu, tur arī mēdz būt. Vai jāaizbrauc līdz lielgabaliem. Bet pie lielgabaliem daudz ērču.
  
  Melleņu maz, bet kur ir, - tur ļoti lielas un saldas, laikam tāpēc, ka tikai jaunajos ceros, - vecie bargajā ziemā izsaluši. Uz ceļa, kā jau melleņu laikā, daudz tumši zilu zvēru kaku.
  
  Bet vispār mežs sauss, lai gan pēdējā laikā daudz lijis. Izdomāju, ka pasaule iet uz galu, ūdens vairs neturas zemē iekšā, tek cauri. Nez, kāpēc zinātnieki vēl to nav pamanījuši.
  
  
  Mājup atkal braucu ar "8 sievietēm", apmēram ar 10 km/h. Patīk man tā līgoties pa meža ceļu, gājēja ātrumā.
  
  Ak jā, un dzērves, dzērves iztraucēju. Vasarā tās kliedz pavisam citādi kā rudenī. Ne tā stiepti, ilgpilni, bet uzbudināti un agresīvi.
• 3 rakstapiebildīšu