4. Jūlijs 2003

• 4.7.03 00:10
• Puika katru vakaru skaita pantiņu.
  
  Nu es gribu gulēt iet,
  Tēvs, slēdz nu manas acis ciet,
  Tava acs, kas nomodā,
  Lai stāv pār mani miedziņā.
  
  Tālāk seko neoficiālā daļa, kura laika gaitā noslīpējusies un atkārtojas katru vakaru vārds vardā, ar retiem izņēmumiem, kad lūdzams kaut kas īpašs:
  
  Mīļais dieviņ, sargā mani un manu ģimenīti, un dod mums visiem labu veselību, it īpaši man un mammai, un tētim, un māsai, un omai, un opītim. Bet ne ļaunprāšiem. Un lai uz pasaules nesākas karš, kur nav vēl kara.
  
  Un cik dīvaini. Es skaitīju to pašu pantiņu, man to iemācīja trakā tante Vilma, mammas māsīca,- nebūt ne kāda dievbijīga večiņa baltā lakatiņā, bet veca dāma cepurē ar plīvuru, koši sarkanām lūpām un neiztrūkstošu papirosu zobos. Traka uz vīriešiem un zolīti.
  
  Bet neoficiālais pielikums man bija citāds. Un kā es varēju kaut ko tādu lūgt septiņos, astoņos, deviņos gados?
  
  Mīļais dieviņ. Dod, lai es, mamma, papus un oma, un, ja iespējams, arī...(te es bieži uzskaitīju visus savus radus, un ļoti pārdzīvoju, ja gadījās kādu aizmirst)... vienmēr dzīvotu un nekad nepaliktu veci.
  
  Un tā visā nopietnībā līdz... Neteikšu, līdz cik gadiem.
• 19 rakstapiebildīšu