2. Jūlijs 2003

• 2.7.03 20:17
• Atbraucu, bet vēl neesmu klāt.
  Visu ceļu lietus, aizsvīduši mašīnai logi. Skaisti. Bet grūti.
  Māja palika.
  Jocīgi, kā tā māja paliek.
  Ir tāds viens brīdis, tieši pirms aizbraukšanas, kad viss nokārtots-sakārtots, ziedi vāzē (es vienmēr atstāju ziedus vāzē), un es atkāpjos no istabas istabā ar slotu un lupatu, no katras telpas durvjailē ar skatienu atvadoties, un tad jau es esmu uz sliekšņa, un tad ārā, un tai brīdī māja sāk dzīvot savu patstāvīgo, īsto dzīvi - to, kuru dzīvo, kad manis nav klāt. Dzīvi klusumā. Mirkli pirms aizbraukšanas varu sajust, kāda tā ir. Tai mirklī vienmēr neizturami gribas palikt. Palikt - tieši tajā mirklī:) Bet tas nav iespējams, tikko es paliktu, viss mainītos, un mirklis būtu cits.
  Tagad, acis aizverot, redzu māju tur, zem ozola. Tup kā beka. Vakara gaismā. Ar sevi runājas.
  Tur lietus nelīst, es zinu. Varbūt tās balsis klusi istabās sačukstās.
  Satumsīs, un māja iesnaudīsies.
• 6 rakstapiebildīšu