27. Jūnijs 2003

• 27.6.03 12:17
• Atskaite un atbilde tiem, kas komentēja iepriekšējo atbildi (atsevišķi komentēt man iet par lēnu)
  
  
  Uzcēlos trijos. It kā gulēju, it kā nemaz negulēju. Uzvārīju divas lielas krūzes ar kakao, izcepu olas, uztaisīju maizes. Nodzēsu virtuvē gaismu, iededzu vārgu svecīti - lai pa virtuves logu var sajust, kā gaisma svīst.
  Uzmodināju puikiņu. Padzērām kakao. Sarunājāmies čukstus. Dzirdējām pirmo pamodušos putnu (nezināmas sugas). Tūliņ pēc tam iekūkojās dzeguze.
  Izgājām ārā, izmēģinājām kā ir rīta nokrēslī šūpoties šūpuļtīklā un klausīties rīta skaņās. Ir labi.
  Devāmies ceļā. Bija migla virs laukiem. Ļoti iespaidīga un skaista. Izpētījām raganu spļaudekļus, redzējām Trako Lapsu. Ciemā pamodās suņi.
  Uz kāpas nonācām 15 minūtes pirms lēkta. Uzkāpjot kāpā, mūs apņēma neparasts, mitrs siltums, kas plūda no jūras.
  Gar pamali bija blīva mākoņu siena, bet augstāk debesis pilnīgi skaidras. Man ar nožēlu jāatzīst, ka tas ne tuvu nebija tāds saullēkts, kādu redzēja tie, kuri bija pie manis pirms dažām dienām (ticiet - tas laikam bija Brīnums...). Kā saka, raz na raz ņeprihoģitsa.
  Bet tomēr saullēkts.
  Gaidot apēdām olmaizes un runājām par dzīvi. Saule uzlēca 15 minūtes par vēlu virs zilpelēkā mākoņu mūra. Tad mēs kliedzām. Un tad sadevāmies rokās un viens otram kaut ko apsolījām. Tas ir mūsu noslēpums.
  Tad pēkšņi palika ļoti auksts. Mājup devāmies ātri. Vēso, dzestro gaisu vietām sašķēla silta gaisa straumes (kā kādreiz ūdenī gadās). Mēs peldējām siltajās gaisa upēs.
  Caur mežu jau gandrīz skrējām un runājāmies par silto gultiņu.
  Un tagad esam piecēlušies.
• 4 rakstapiebildīšu

• 27.6.03 21:57
• Biju sēnēs, salasīju gailenes mērcei, saelpojos mežu, iestādīju vēl trīs stādus, puikiņš izcepa mums abiem šašļiku (palicis no Jāņiem), viss forši, viss forši, viss forši, viss forši, viss...
  Un tomēr es vāros!!!!!!, jo man ir kas smags uz sirds, viens sirms kungs mani sarūgtināja gauži,- ar bezgala frivolu un savā ziņā ļaunu spriedumu par mani, un man tik tik tik maz vajag, lai es justos bēdīga... un drusku dusmīga, un gribas par to rakstīt, un tieši tas, kā par nelaimi, ir tas, par ko nevaru še izteikties!
  Bļin.
  Tik vien varēju atļauties, kā mežā sēnes griežot, purpināt sev zem deguna un pateikt visu, ko es par šādiem spriedumiem domāju...
• 10 rakstapiebildīšu