12. Jūnijs 2003

• 12.6.03 09:32
• Esmu pieradusi pie viņa (tas ir cits viņš, ne iepriekšējos ierakstos minētie) vērsties vienmēr, kad nevaru izšķirties par kādu jautājumu. Un vienmēr viņš visu aptin ar simtiem staipīgu vārdu, kuri tā īsti pat neattiecas uz manu jautājumu, kuri nosmacē manu ideju, no kuriem viss kļūst vēl neskaidrāks un smagāks. Un tad es saku: ai, viss, nevajag, beidzam, viss. Viss. Un tad viņš apvainojas - tu pati jautāji. Un tad es izeju no istabas. Vai viņš. Dažreiz durvis aizcērtas par skaļu. Dažreiz bez skaņas. Dažreiz aizcērtas tikai kaut kas manī pašā, un es, pūloties to noslēpt, smaidu.
  
  Jā, es pati jautāju, - un es nesaprotu, kāpēc es vēl vienmēr to daru.
• 10 rakstapiebildīšu