11. Jūnijs 2003

• 11.6.03 16:10
• Satumsa. Ō, kā man patīk.
• 13 rakstapiebildīšu

• 11.6.03 23:28
• Starpbrīdis.
  Agrāk, kad es nesapratu viņu valodu un dzirdēju viņu smieklus,- skaļus, uzmācīgus, pārliecinātus, - man likās, ka viņi smejas par kaut ko lielisku. Tagad es zinu, ka viņi smejas par neko. Viņi vienkārši smejas. Smejas tāpēc, ka jāsmejas. Smejas tāpēc, ka ir jāizskatās brīviem, laimīgiem, drošiem un gudriem. Viņi paši tam ir noticējuši. Es stāvu starp viņiem, dzīves saimniekiem. Nē, es stāvu soli ārpus viņu loka,- it kā kopā un it kā tomēr atsevišķi, un nevaru izspiest no sevis ne skaņu. Es jūtu pakausī stīvumu un manā sejā ievilcies sastindzis sociālais smaids, vakarā sāp lūpas un galva. Es zinu,- viņi domā, ka es esmu neaptēsta, ka man nav sava viedokļa par šīvakara operas izrādi, ka es nemāku uzvesties. Ka esmu nelaipna, neviesmīlīga. Vai vienkārši iedomīga.
  Man paliek slikti, un es apēdu milzīgu gabalu operas tortes. Lai neviens negaidītu, ka es smiešos (vai vēl ļaunāk - jokošu) ar pilnu muti.
  
  Bet mūzika bija izcila.
  B.Britens "Skrūves pagrieziens".
• 13 rakstapiebildīšu

• 11.6.03 23:50
• Viņi nekad nesmejas līdz asarām, sitot sev pa cisku un kliedzot:"Nē, es vairs nevaru!!!"
  Ja viņi ierauga kādu tā darām, tad augstprātīgi un mazliet mulsi smīnot novēršas, kā ieraudzījuši kaut ko nepieklājīgu.
• 1 rakstapiebildīšu

• 11.6.03 23:55
• Viņi zina, ka salātus jāēd lielās lapās un gaumīgi ir lietot ķiplokus, un ka jaunākās ēšanas kultūras tendences ļauj sākt ēst uzreiz, tikko atnests ēdiens, negaidot pārējos.
  Kad saku, ka man garšo sīpoli, viņi smejas: Sīpolus pie mums mēd tikai poļi!
  Kad es pieminu krievu mafiju, viņi apvainojas. Jo nosaukt tautību nav politkorekti.
  Par poļiem un sīpoliem viņi jau aizmirsuši.
• 4 rakstapiebildīšu