29. Maijs 2003

• 29.5.03 17:44
• Vērmanītī uz dažām dienām uzstādīta rampa. Mans sīcis tusē tur jau trešo dienu. Viņš tai barā vismazākais, vissīkākais. Kā tāds ķēmīgs tārpiņš, uz tievajām kājiņām ar savu dzelteno kasku (labi, ka viņš nezin, cik smieklīgs tajā izskatās), bet lielie džekāni visumā lādzīgi, lai gan "bļa bļa bļa" ir viņu valodas neatņemama sastāvdaļa. Palaiž, pagaida, pamāca, iedrošina. Tomēr pirmo dienu šis tik vienu reizi bija saņēmies nobraukt. Uzliek dēli, žonglē uz malas 3 minūtes, visi kliedz: nu, davai! - bet šis nobīstas un nolien maliņā. Bet pēc brīža atkal - ar apbrīnojamu neatlaidību un diezgan imūns pret dažu labu dzēlību. Tak vakar saņēmās pāris reizes pēc kārtas, un tad tā lieta aizgāja, - vakarpusē, kad aizgāju uz parku pakaļ, šis jau rullēja augšā-lejā kā riktīgs profiņš.
  Šodien puisim gāja sliktāk. Bij nolūkojis kādu cienījamu skeiteri un lūdzis, lai šim parakstās uz ķiveres. Cienījamais skeiteris uzrakstījis ar: Tu esi lohs.
  Nu ko, tāda ir dzīve.
  Bet es savu sīci tomēr cienu. Nolīda malā, nobirdināja klusu vīrišķīgu asaru, bet ķiveri nenometa, mājās negāja. Saņēmās un ar visu lohu uzrāpās atpakaļ uz rampas un rullē, it kā nekas nebūtu bijis. Tā arī viņu tur atstāju.
  Šai dzīvē ir ar daudz ko jāsamierinās.
• 43 rakstapiebildīšu