28. Maijs 2003

• 28.5.03 21:27
• Es esmu alerģiska pret cilvēkiem. Es esmu vienatnes narkomāne. Un slimība saasinās.
  
  Man ir vajadzīgs milzīgs milzīgs milzīgs, arvien milzīgāks no svešiem ķermeņiem un svešām domām brīvs lauks, lai justos pa īstam viena. Puskilomtera radiusā man apkārt,- kā gigantisks balons, kā mega-kožļājamāsgumijas mega-pūslis. Un tikai tad, atrodoties klusajā viducī, es varu sadzirdēt savas domas, sadzirdēt lietas, sadzirdēt augus.
  Ir daži (trīs) cilvēki, kuri var izslīdēt cauri balona matērijai to neievainojot, bet pārējie tikai ar savu klātbūtni manā laukā deformē un izspīlē tā mīkstās sienas, rada spriedzi balona iekšpusē, bet, ja tie ir man īpaši netīkami - saplēš to. Burbulis pārplīst, driskas pielīp pie sejas. Es iekšēji kliedzu bez apstājas.
  
  Bet laiku pa laikam man visus vajag.
• 22 rakstapiebildīšu

• 28.5.03 22:29
• Tfu. Kad es atradināšos no daudzvārdības un izpušķošanas (skat, iepriekšējo postu)? Riebjas.
  Vienkārši: normāls egoisms.
  Esiet te, kad man vajag. Un fuck off, kad gribu būt viena. Vai ne?
  Un tas nemaz nav pretrunā ar manis definēto 'interests: citi cilvēki'.
• 23 rakstapiebildīšu