12. Maijs 2003

• veltījums teeja
• 12.5.03 22:29
• Tikko atcerējos kaut kur lasītu apgalvojumu, ka laimīgs/nelaimīgs vai priecīgs/bēdīgs esot cilvēkam tik pat iedzimta īpašība kā īss/garš vai tievs/resns. Proti, šāda vai tāda viela smadzenē vairāk vai mazāk, and here you are.
  Izklausās ticami.
  Protams, var jau kaut ko mainīt - rumpi ar diētām un nežēlīgiem treniņiem, garu ar pašiedvesmu (varbūt). Tikai tas, man liekas, nav izdarāms reizi par visām reizēm, un nozīmē cīņu ar sevi visa mūža garumā. Vai vajadzīgu?
  Sāku domāt, ka man varbūt īsākais un taisnākais ceļš uz laimi būtu pieņemt, ka esmu nelaimīga?:)
  Un priecāties par to.
• 53 rakstapiebildīšu

• 12.5.03 23:26
• Arlabunakt. Es aizveros.
• 0 rakstapiebildīšu