7. Aprīlis 2003

• 7.4.03 00:44
• -Mana patiesība pašlaik glabājas pie tevis.
  Viņš teica to gandrīz vienaldzīgi, kā kaut ko ļoti pašsaprotamu, it kā runa būtu par kādu sadzīvisku priekšmetu, kas ikdienas lietošanā nav gluži nepieciešams un tālab vietas taupīšanas nolūkos tiek turēts kaut kur citur,- ne mājās,- kur pilns bērnu, sieviešu, pedantiskas kārtības un grāmatvediski sakārtotu veļas skapju.
  Te ir daudz vietas, un mierīgi var glabāties arī kāda sveša patiesība, - no mēbelēm gandrīz brīvajā telpā ar svecēm, pussažuvušos apelsīnos saspraustiem vīraka kociņiem, nobrukušām avīžu un grāmatu grēdām, kokosšķiedras paklājiem, rīspapīra aizslietņiem, indonēziešu audumiem, maziem un smieklīgiem ziloņkaula dieviņiem, inkrustētām lādītēm, platu trīsguļamo matraci uz grīdas, konfekšu GIOTTO drupatām spilvenos, Šankara ģitāras vaidiem gaisā, netīru tējas krūžu grēdām izlietnē.
  Pirms promiešanas viņš vienmēr tās visas izmazgā, taču līdz nākamai ciemošanās reizei ir atkal pilna izlietne; kurš vainīgs, ka viņš ciemojas tik reti, bet es pievēršu tik maz uzmanības ikdienas sīkumiem, - tējas biezumiem, vīraka nūjiņu pelniem, apelsīnu mizām, baltiem sakaltušiem traipiem palagos, lūpu krāsai uz spilvendrānām, savēlušamies sarkanu matu vīkšķiem dušas kabīnes notekā... (c)
• 2 rakstapiebildīšu