1. Aprīlis 2003

• sapnis atkal
• 1.4.03 08:30
• Zilas, zilas, tīras bija debesis un milzīgs, melns mākoņu suns lēkšoja pa tām, lēkšoja pāri laukiem, tad kalniem (kādi nu tur kalni - tikai pauguri tādi, gludi un zaļi), pazuda aiz meža un izlēca atkal, ik pa mirklim ierūkdamies īsi, strupi un draudīgi. Mēs visi, kas bijām laukā, sastingām bailēs; milzīgā ātrumā joņoja suns, te parādīdamies, te izgaisdams skatam, it kā plašus lokus mums apkārt mezdams, un tad mūsu bariņam tas pāri pārskrēja: es aizvēru acis bailēs, tikai drēgnu un tumšu pieskārienu sajutu, saule aiz acu plakstiem izdzisa, un starp zobiem kā smalka smilts iešņirkstējās. Un, kad atkal gaišs kļuva, acis atvēru, suns vairs nekur nebija redzams, es pieskāros vaigam savam un kvēpu svēdras palika uz pirkstiem.
  
  Kas tas bija?
• 3 rakstapiebildīšu

• 1.4.03 19:36
• Pārstrādāšanās dienā uz vakaru mani padara šķērmi sentimentālu. Žigli jāsakopo viss niknums.
• 2 rakstapiebildīšu