22. Februāris 2003

• turpinot sarunu ar maya
• 22.2.03 15:15
• Spēlēšana laikam ir neizbēgama jebkurā sarunā.
  Patiesībā es jūtos ļoti amorfa, izplūdusi personība. Es nemeloju, - es ticu tam, ko saku, un vienlaikus neticu, - jo zinu, ka nākamā brīdī varētu teikt ko gluži citu. Es varētu būt tiklab tāda, kā citāda. Arvien vairāk manī briest pārliecība, ka cilvēks domājot sevi nevis atrod, bet pazaudē - vistuvāk savas personības kodolam ir tas, kurš neuzdod jautājumus un vienkārši dzīvo. Gadiem ejot, palielinās jautājumu, ne atbilžu skaits. Melnais un baltais samazgājas pelēkā, un tu atrodi arvien jaunus redzes leņķus, no kuriem var paskatīties uz jebkuru problēmu, cilvēku, rīcību, domu... Iegūstot pat pilnīgi pretējus vērtējumus (kā jautājumā par drosmi un gļēvulību).
  Man liekas, tieši tādēļ cilvēki pievēršas reliģijai, ka tā ir kanonisku jautājumu un kanonisku atbilžu sistēma, kas atbrīvo no domāšanas un vērtēšanas. Varbūt ka reliģijā ir iespēja saglabāt personas veselumu, es nezinu. Man tas nav dots.
• 42 rakstapiebildīšu