Vakar es, Silva, Žanete un Renāte devāmies pārgājienā. Ar vilcienu aizbraucām uz Milzkalni. Līdz turienei gan mēs tikām bez Žanetes, kura vēlāk mums pievienojās.
Cauri Milzkalnei izgājām kādā stundā, jo uztaisījām pāris pieturas- mērcēšanās netīrā upē, muižas apskatīšana, ķiršu zagšana un saldējuma ēšana, sēžot uz trotuāra pie vietējās būdas, ko sauc par veikalu.
Tad mēs tiešām arī gājām uz priekšu pa ceļu, kamēr malā ieraudzījām meža zemenes. Tās taču, protams, nedrīkst neapēst. Silva vēl ierosināja stopēt līdz Smārdei, ja nu gadījumā Žanete nokļūst tur ar vilcienu ātrāk nekā mēs, taču jau pēc minūtes mēs nogriezāmies uz meža ceļu, kas beidzās pie upes, kuru mums vajadzēja sasniegt. Tajā vietā gan upe nebija pārbrienama, taču, lai atrastu tādu vietu, mēs bridām cauri nātrēm. Beidzot atradām vietu, kurā upe ir pietiekami sekla. Lai nesaslapinātu šortus, es tos novilku, un devos pār upei apkrāvusies ar mantām , jo bija mana kārta nest telti.
Pēc tam līdām cauri pļavai, kurā izaugušas divmetrīgas nezāles, ceļu mēs neredzējām. Visbeidzot izlīdām cauri puzuram un tikām zemes ceļa. Tobrīd nodomāju, ka nu ir laiks uzvilkt atpakaļ šortus,kurus biju pakarinājusi uz somiņas, taču to vairs nebija. Problēma gan tika operatīvi atrisināta, lai man nevajadzētu staigāt apenēs, uzvilku peldkostīma šortiņus, kurus gadījuma dēļ biju iemetusi somā.
Turpinājām ceļu pa meža takām, līdz nonācām līdz dzelzceļam. Tad mums brauca garām vilciens uz Rīgas pusi. Mēs cerējām, ka tas drīz apstāsies, jo tas nozīmētu, ka tuvumā ir Smārdes pietura. Tas arī apstājās. Mēs no priekiem sākām gandrīz vai skriet, jo pa dzelzceļu nav patīkami iet. Nonākušas Smārdes stacijā, mums pat bija stunda laika Žanetes sagaidīšanai. Atradām aku un forši iesēdējām, paēdot un sākot piebeigt bosu. Ierodoties Žanetei, sāk līt, bet tas ātri pārgāja. Atradām vēl vietējo veikaliņu, kurā paprasījām ceļu līdz Ķemeriem, taču pārdevēja mums ieteica sagaidīt vilcienu, vai iet pa sliedēm, vai Ventspils šoseju. neviens no tiem variantiem mums nederēja. Tā kā jau bija vēls, izdomājām, ka varbūt tomēr jāiet uz jūras pusi. Maldoties pa purvainu mežu, kurā odu, knišļu un dunduru ir pa pilnam, lai neteiktu, ka mūs ēda nost kā uz paplātes. Pēkšņi mēs atkal bijām nonākušas pie sliedēm, kas bija galīgi garām variants, jo tas nozīmē, ka jūrai tuvāk neesam tikušas. Atkal gājām pa to dzelzceļu, līdz atradām vietu, kur pārlekt pāri grāvim un mežā uzsliet telti, jo sāka satumst. Ideja par ugunskuru un ceptām desiņām pavīdēja vējā, jo mēs pašas būtu bijušas kā mielasts odiem. Teltī turpinājām piebeigt bosu, kam gan nebija noskaņojuma, taču Žanete vieta pati piebeidza Čempionu. Izskatījās, ka visas aizgājām gulēt diezgan normālā stāvoklī, taču Žanete pa nakti sāka ārdīties(draudzēties ar meža zvēriem-ērcēm), izpostot telti, guļot šķērsi mums pāri.
No rīta turpinājām ceļu uz Ķemeriem, kas, kā izrādījās, ir 30 min gājienā, no apmetnes vietas. Ķemeros satikām kādu jauku kungu un dāmu, kas mums piedāvāja aizvest līdz jūrai. Mūsu pārvietošanās ātrums pēkšņi šķita visai ātrs salīdzinājumā ar iepriekšējo dienu. Forši pazvilnējām saulīte, ielīdām sasodīti aukstā ūdenī, kas mūsos tomēr radīja pozitīvas emocija, jo ūdens bija tas, pēc kā mēs ilgojāmies.
Rezultāti ir tādi, ka maldoties nekurienes vidū, mums stāv klāt cūkas laime, jo nekad tā īsti neapmaldījāmies, jo nonācām visās ieplānotajās maršruta vietās. Paliku par vieniem šortiem nabagāka, taču Silvas telefonā ir tika daudz bilžu ar manu pliko pakaļu, jo taču vajag nobildēt katru reizi, ka tiek uztaisīta zaļā pietura. +No rīta Silva nesasveicinājās ar mani, bet gan ar manu pliko pakaļu.